Kamēr dvēselē dzīva ir dziesma

Veriņa piedzima 1941.gada 28.decembrī, Ziemassvētku laikā. Acīmredzot vecāki Olga un Dominiks, tik agri viņas ierašanos šajā saulē nebija gaidījuši, jo meitene piedzima nevis tēva mājās Atašienes „Kvītainēs”, bet Rudzātos, kur jaunie vecāki viesojās pie radiem. Liktenim labpatika, ka atpakaļ viņi pārradās jau ar pirmdzimto uz rokām.

Par krustvecākiem meitai izvēlējās tēva māsu Ludvigu un brāli Nikodemu, bet vārdu ielika par godu tēva mātei Veronikai, dievbijīgai un sirsnīgai sieviņai. Kristīt mazo veduši uz Atašienes baznīcu, kur baznīckungs piedāvājis, papīros bērna dzimšanas dienu rakstīt jau ar jauno gadu. Kāpēc tā? Veriņa nemāk pasacīt, vien to, ka krustvecāki tam nav piekrituši sakot: kādā dienā dzimusi, to, lai papīros ierakstot.

Dažus gadus vēlāk, 1944.gadā Bojāru ģimenē piedzima brālītis Antons. Puika laikam bija dzimis laimes krekliņā, jo kā citādi, lai izskaidro viņa brīnumaino paglābšanos no nāves briesmām. Vēl tagad, atceroties mammas stāstīto, Veriņai saskrien asaras acīs. Tas esot noticis rudzu pļaujas laikā. Brālis vēl pavisam maziņš, ar krūti barojams, tika ielikts vanniņā un ņemts līdzi uz tīrumu. Darba daudz, bērns mazs… Kad vaļas brīdī māte nākusi mazo barot, viņas sirds pamirusi šausmās ieraugot, līdzās bērnam saritinājušos guļam čūsku! No mammas kliedziena saskrējuši visi strādnieki, taču neko izdarīt nav varējuši, kamēr čūska pati aizlīdusi projām. Lielākais brīnums visiem bijis par to, ka mazulim nekādu kaitējumu rāpulis nebija nodarījis.

Veiksme brālim esot smaidījusi arī vēlāk, kad jaunekļa gadus sasniedzis, iesaukts krievu armijā un aizsūtīts dienēt tālu prom no mājām. Četrus garus gadus viņš nodzīvojis svešumā, līdz veiksmīgs gadījums devis iespēju atgriezties tēvzemē. Vēlāk viņš stāstījis, ka dienesta laikā gadījies apsargāt cietumu, no kura vienā reizē bija izbēguši divi cietumnieki. Bruņojušies un allaž uz vakts tie bijuši grūti notverami. Taču reiz sagadījies, ka novaktējis brīdi, kad abi ļaundari iemiguši, Antons tiem pielavījies klāt un savācis ieročus. Pēc tam bēgļus notvert vairs nebija grūtību, bet pašam tika piešķirts atvaļinājums un iespēja apciemot mājiniekus. Tiesa savu dzimto valodu puisis jau bija piemirsis un runāja galvenokārt krieviski.

Skolas laiks

Skolas gaitas Veriņa uzsāka Nārtas Stalidzānos, kas atradās vien divu kilometru gājumā no tēva mājām. Tur iegūta četru klašu izglītība. Galva meitēnam viegla, tāpēc mācības nav sagādājušas grūtības. Turklāt skolā mācīja arī dziedāt, kas vēlākos gados lieti noderēja.

Diemžēl tālākā izglītošanās tik viegli vis negāja. Pēc Stalidzānu skolas absolvēšanas, mācības piektajā klasē varēja turpināt vien 12 kilometru attālajā Marindzejas skolā. Pirmajā mācību dienā tēvs iejūdza zirgu un pats aizveda meitu līdz skolai, tiesa atpakaļceļu pēc mācībām Veriņai nācās mērot kājām. Otrajā dienā māte modināja meitu jau agri no rīta, jo tēvam darbi un ceļu uz skolu viņai šoreiz nākšoties mērot kājām. Veriņa gāja ar, taču mazās kājas drīz nogura un tikusi līdz Troškām, meitene apsēdās atvilkt elpu, nodziedāja Dievam par godu pāris dziesmu un, re, diena jau griezās uz otru pusi. Kad pēcpusdienā viņa nokļuva mājās, neviens pat nepajautāja par skolas gaitām, uzreiz lika pie mājas darbiem, kuru lauku sētā nekad netrūka.

Arī trešajā dienā vēl pašā rīta agrumā pamodināta un saposta meitene kājām tika sūtīta uz skolu. Pieveikusi to pašu ceļa gabalu, ko iepriekšējā dienā, Veriņa atkal notupās ceļmalā, nodziedāja dažas Dieva dziesmiņas un devās mājās. Gluži tāpat kā iepriekšējā dienā vien pēcpusdienā sasniegusi sētu, viņa uzreiz tika likta pie darba. Tomēr vakarā vecāku sētā zirga pajūgā iebrauca skolotāja un sāka vecākus izvaicāt, kāpēc meitēns vairs nenāk uz skolu? Māte neizpratnē raustīja plecus un apgalvoja, ka tā gan neesot tiesa, viņas bērns katru rītu mēro ceļu uz skolu! Galu galā, noklausījusies pieaugušo sarunā, Veriņa vaļsirdīgi atzinās, ka pieveikt 12 kilometru lielo attālumu viņai neesot pa spēkam. Arī izvadāt līdz skolai neviens viņu nevarot. Ja tāda iespēja rastos, viņa labprāt turpinātu skološanos. Diemžēl šāda iespēja neradās un skolas gaitas ar to arī beidzās. Varētu teikt, ka līdz ar tām pagāja arī bērnības bezrūpīgākā daļa, jo drīz sākās Veriņas darba gaitas.

Darbs dara darītāju

Savas darba gaitas Veriņa uzsāka vietējā kolhozā, strādājot liellopu fermā. Darbs bija fiziski smags, tāpēc, kad dažus gadus vēlāk draudzene piedāvāja kopā ar viņu doties uz Viļāniem mācīties par mašīnadītāju, Veriņa piekrita ilgi nedomājot.

Veselu gadu Strautmales skolā viņa apguva jaunās profesijas smalkumus un arī obligātos divus darba gadus nostrādāja turpat Viļānos. Salīdzinot ar smagajiem lauku darbiem, džemperu, zeķu, cimdu un jaku adīšana bija fiziski vieglāka, tomēr arī te valdīja strikti noteikumi. Svarīgākais no tiem bija – ierasties darbā laikus. Būtībā tas nozīmēja stāvēt pie fabrikas durvīm vēl pirms noteiktā darbalaika sākuma un gaidīt, kad uzraugs atslēgs durvis. Katra minūte bija no svara, jo dežurants, kurš atzīmēja ienācējus, vadījās pēc pulksteņa un bezkaislīgi atzīmēja katru nokavēto minūti. Tās savukārt summējās kopā un mēneša beigās pārvērtās noteiktā summā, kas tika atvilkta no algas. Pirmrindniekiem, protams, pienācās prēmijas.

Viļānos pavadītais laiks Veriņai bija devis zināmu patstāvību. Arī par ienākumiem šajā laikā viņa sūdzēties nevarēja. Ašā lauku meitene pamanījās lietderīgi izmantot savas adītājas prasmes un brīvajā laikā starp darba maiņām fabrikā, Veriņa vēra valdziņus uz adatām, lai adītu zeķes un cimdus. Tie savukārt tika paklusām tirgoti vietējiem ļaudīm. Tagad atskatoties uz tiem laikiem šķelmīgs smaids nozib uz viņas lūpām – tas bija ļoti ienesīgs rūpals.

Darba nedēļas beigās Veriņa steidza no Viļakas uz mājām. Svētdienās, paziņu mudināta, viņa sāka dziedāt Atašienes baznīcas korī. Vienā no tādām reizēm viņa iepazinās ar savu nākamo vīru Jāni un turpmākais dzīves ceļš tika nesaraujami saistīts ar Atašieni un tēva dāvinātajām „Briežu” mājām, kurām blakus vīrs vēlāk uzcēla jaunas un lielākas.

Atmiņu pūrā ar īpašu sirsnību Veriņa pārcilā laika sprīdi, kad Atašienes bērnudārzā strādāja par auklīti. Viņas pārziņā bija vēlās vakara stundas un naktis, kad pie miera bija jānoliek 20 bērneļi. Verīte mīlēja bērnus un labprāt ar viņiem gāja rotaļās un dziedāja. Reizēm šādas vakarēšanas ievilkās, tomēr allaž bija jautrības pilnas un bērni gaidīt gaidīja, auklītes atnākšanu. Kopā ar mazajiem tika skaitīti arī pātari un dziedātas dieva dziesmiņas, diemžēl padomju vara kristīgo mācību vērtēja kā sev bīstamu un kaitniecisku elementu, kas jāizskauž. Par šo „kaitniecisko” rīcību bargu aizrādījumu saņēma arī Veriņa: „Māc’ citas dziesmas, tikai ne Dieva!”

Mazie dzīves prieciņi

Smagā darbā aizvadīti daudzi mūža gadi, kolhoza laikā galvenokārt strādājot govju fermā – sākumā par slaucēju, vēlāk dežūrējot nakts maiņās. Bieži vien nogurums pēc darba bija tik liels, ka burtiski gāza no kājām. Vienā tādā reizē gadījies aizmigt uz divriteņa, braucot mājup no darba fermā. Toreiz no miega uztrūcināja autobusa šoferis, sapurinādams aiz pleciem, piepeši ceļmalas grāvī novēlušos braucēju, kura, mirkšķinādama no miega vēl smagos plakstus, atzinās, ka gluži vienkārši iesnaudusies.

Citā reizē pigorus izstrādājis zirgs Melderiņš, kurš aizmigušo saimnieci nogādājis Atašienes dzelzceļa stacijā, nevis mājās.

Taču pat pēc nogurdinošā  darba fermā Veriņa atrada laiku, lai reizi nedēļā dotos padziedāt kopā ar citām sievām. Dziedāt „Vīraksnē” viņu savulaik pierunājusi kaimiņiene Veronika Karaseva, sakot, ka divatā ejot uz mēģinājumiem, laiks būšot īsāks. Tā nemanot aizritējuši teju trīsdesmit gadu. Arī šodien dziedāšanu – gan dievkalpojumu laikā, gan folkloras kopā – Veriņa pieskaita pie saviem mazajiem dzīves prieciņiem. Ar dziesmu sirmā kundzīte sāk arī  katru jaunu dienu. Skandējot Dieva dziesmas tiek apdarīti ikrīta darbi. Šo gadu gaitā visas dziesmas no baznīcas dziesmu grāmata ir jau zināmas no galvas.

Savos 73 gados par svarīgākajām lietām dzīvē Veriņa uzskata labu veselību, saticību ģimenē un iespēju pavadīt laiku kopā ar domubiedriem un draugiem. Vaicāta, ko viņa darītu citādāk, ja būtu iespēja vēlreiz atgriezties jaunības dienās, Veriņa tik nosmej: „Tagad jau veci gadi, bet, ja būtu jaunāka es domāju, ka lidinātu kā putns; i dziedātu, dancātu, i ko tikai. Tagad vairs… Stop mašina bez bendzina.”

„Tikko rītā mostas ausma

zeme, saule jūra gaisma,

un ikkatra dzīva būtne

apsveikumu dievam sūta.”

Teksts: Aleksandra Ugrika

Foto: Inga Nestere un no personīgā arhīva