Swedbank galvenās ekonomistes atskats uz 2020.gadu

Pandēmijas izraisītas pārdomas Vecgada vakarā

Izvērtēt 2020.gadu pirmajā brīdī šķiet vienkāršāk nekā tas patiesībā ir. Gads daudziem šķitis kā viens no “sliktākajiem” ja ne visas dzīves laikā, tad pēdējā desmitgadē noteikti. Tomēr tas nesis arī iespaidīgus zinātnes sasniegumus un saprāta atgriešanos starptautiskajā politikā, par ko liecina ASV vēlēšanu iznākums un Brexit vienošanās. Tas ļauj domāt, ka 2021. gadā pasaule varēs nedaudz uzelpot. Skaidrs, ka riski vēl joprojām saglabājas augsti, jo vīruss var mūs vēl pārsteigt ar jaunām un bīstamākām mutācijām, kas nozīmē, ka vajadzēs pielāgot vakcīnas, attālinot Covid-19 uzveikšanu. Taču, pat pieņemot, ka viss rit kā pa diedziņu, proti, pandēmija atkāpjas un 2021. gads ir pirmais no vairākiem izaugsmes gadiem, Covid-19 stāsts vēl nebūs beidzies. Jau daudz runāts par krīzes ietekmi uz globalizāciju un digitalizāciju, bet, iespējams, mazāk diskutēts par to, ka tā ir neatgriezeniski izmainījusi valsts un privātā sektora attiecības, saasinājusi eksistējošās nevienlīdzības problēmas, un mudinājusi aktīvāk ķerties pie klimata pārmaiņu draudu risināšanas. Šie ir daži no faktoriem, kuru dēļ varam sacīt, ka Covid-19 ietekme pasaules un Latvijas ekonomikā būs jūtama vēl daudzus gadus.

Valsts loma augusi – un uz palikšanu

Valsts sektora atbalsts vīrusa krīzē izpaudies dažādos veidos. Viena no skaļāk izskanējušajām ziņām bija par paredzēto ievērojamo Eiropas Savienības (ES) fondu ieplūdi ekonomikā tuvāko gadu laikā, kas, ja netiks “izpļeckāta” sasteigtos un nekvalitatīvos projektos, var veicināt ekonomikas ilgtermiņa izaugsmi. Nozīmīgs pavērsiens bija arī ES fiskālo grožu atlaišana, kas deva rīcības brīvību daudzām valstīm, tostarp arī Latvijai, būt dāsnām pret saviem uzņēmumiem un iedzīvotājiem. Mēdz sacīt, ka krīzes brīdis atklāj, no kādiem māliem esam mīcīti. Valdībai vīrusa krīze bija lieliska iespēja parādīt iedzīvotājiem, ka tieši valsts var būt stiprais plecs brīdī, kad no ārēju apstākļu radīta šoka cieš visi, un katram pašam izķepuroties patiešām nav iespējams. Šī apziņa palīdzētu nākotnē uzlabot mūsu sabiedrības ļoti zemo nodokļu maksāšanas kultūru. Diemžēl, jāsecina, ka iespēja nopelnīt lielāku cilvēku uzticību valstij līdz galam izmantota netika. No vienas puses, valsts atbalsts krīzes laikā ir stutējis ne vienu vien Latvijas uzņēmumu un ģimeni. No otras puses, atbalsta piešķiršanas process Latvijā bija ļoti smagnējs, dažkārt pat it kā negribīgs. To pavadīja novēlotas diskusijas, pēdējā brīža risinājumi un ilgstoša neskaidrība, vairojot nedrošību par nākotni. 

Izpratne, ka nodokļu maksāšana ir visu mūsu interesēs, ir svarīga vienmēr, bet tā kļūs vēl svarīgāka, kad krīze būs pārvarēta, ES noteikumi atkal kļūs stingrāki un atgriezīsimies pie striktākas budžeta deficīta uzraudzības. Jau pirms vīrusa krīzes tika uzsvērts, ka nodokļu ieņēmumi Latvijā ir pārāk zemi, lai nodrošinātu pienācīgus valsts pakalpojumus un sociālo aizsardzību. Pēdējā gada laikā redzamais valsts tēriņu kāpums bijis uz aizņemšanās rēķina. Turklāt, tas nav bijis tikai īstermiņa atbalsts. Pieņemti svarīgi lēmumi par finansējuma palielināšanu atsevišķās jomās, kas atspoguļosies valsts budžetā arī nākotnē, vēl vairāk aktualizējot nodokļu ieņēmumu celšanas nepieciešamību. 

Jāatceras, ka vīrusa krīze būtiski atšķiras no “parastām”, cikliskajām krīzēm. Tā ir ārējā šoka izraisīta relatīvi īslaicīga ekonomikas paralīze. Šādas krīzes rezultātā valsts sektoram ir plaši jāatbalsta viss privātais sektors, lai darboties spējīgi ekonomikas dalībnieki nebankrotētu īstermiņa problēmu dēļ. Krīzei atkāpjoties, valsts lomai ekonomiskās aktivitātes uzturēšanā, protams, jāsamazinās, ļaujot tautsaimniecībai nostāties uz savām kājām un kapitālismam darīt savu darbu – atsijāt vājos uzņēmumus no stiprajiem pēc-pandēmijas pasaulē. Taču vēsture rāda, ka valsts lomai “izplešoties”, tā tik ātri pēc tam “nesaraujas”. Turklāt politiķu pusē būs liels vilinājums vīrusa krīzē izmēģināto bezprecedenta atbalstu piemērot arī citās, pavisam parastās biznesa cikla krīzēs. Šāda pieeja ir nevēlama, jo apdraud valstu fiskālo stabilitāti un rada ekonomikas dalībniekos sajūtu, ka pret riskiem nodrošināties nav vajadzības, jo jebkuru krīžu brīdī valsts budžets tos izglābs. 

Kopumā jāsecina – valsts sektoram spēlējot nozīmīgāku lomu ekonomikā, politiķu un ierēdņu rokās koncentrēsies ievērojami vairāk līdzekļu un varas nekā pirms Covid krīzes. Tas viss liek domāt, ka turpmākajos gados palielināsies arī riski, kas saistīti ar zemu publiskā sektora efektivitāti, rīcībpolitikas atkarību no šaurām interesēm, labas pārvaldības trūkumu un korupciju. Tādēļ vēl jo svarīgāka būs tiesībsargājošo institūciju, nevalstisko organizāciju un mediju loma kā efektīvas, godīgas un labi pārvaldītas demokrātijas sargiem. 

Sašķeltāka un nevienlīdzīgāka pasaule

Kāpēc saka, ka krīze ir iespēju laiks? Tāpēc, ka krīzes situācijas parāda vājos punktus. Vīrusa uzliesmojumi izcēluši sabiedrības sašķeltību kā pasaulē, tā Latvijā. Daļa cilvēku parādīja, cik nenopietni uztver savas individuālās rīcības sekas kopējās atbildības katlā. Spītīga pretošanās kopējam aicinājumam palīdzēt iegrožot vīrusa izplatību, atsaucās lielākā kaitējumā kopējai sabiedrības veselībai. Latvijas gadījumā otrā viļņa neveiklā krīzes vadība un komunikācijas kļūdas vēl šo sabiedrības vieglprātību, vienaldzību un vispārējo nogurumu vairoja. Tas diemžēl ir radījis auglīgu augsni veikliem darboņiem, kas izmanto situāciju, lai kāpinātu savu personīgo popularitāti, un šķeltu sabiedrību ar dažādām sazvērestību teorijām. 

Nepalīdz arī krasās atšķirības tajā, cik smagi krīzi izjūt dažādas cilvēku grupas. Finansiālā nevienlīdzība Latvijā jau pirms vīrusa krīzes bija viena no augstākajām ES, un krīzes ietekmē tā visticamāk tikai augs. Pateicoties valsts atbalstam, liela ekonomikas daļa spēja pēc šoka strauji atgūties, un arī darba tirgus kopumā krīzē turējies labi. Taču ir būtiskas atšķirības atkarībā no ienākumu līmeņa. Krīze vairāk skāra mazāk izglītotos un mazāk pelnošos, kamēr turīgākā sabiedrības daļa varēja strādāt attālināti un audzēt uzkrājumus. Vīruss ir izcēlis arī t.s. iespēju nevienlīdzību. Piemēram, bērniem no mājsaimniecībām ar zemu ienākumu līmeni, ir ievērojami sarežģītāk nodrošināt visu attālinātām mācībām nepieciešamo. Šī ir visas pasaules problēma – starptautiski pētījumi rāda, ka, mācoties attālināti vīrusa apstākļos, skolēnu zināšanās ir radušies robi, un tie ir lielāki tieši bērniem no nabadzīgajām ģimenēm. Iegūtās izglītības kvalitātes kritums var atspoguļoties arī šo bērnu nākotnes iespējās. Tāpēc, atgriežoties pie normālākas ikdienas, izglītības jomas resursi jāfokusē uz to, lai vīrusa krīzes radītos robus zināšanās novērstu.

Secināms, ka pandēmijas laikā ir izgaismotas plaisas, kas jau iepriekš sabiedrībā bija zināmas, taču nevienmērīgā finansiālā šoka dēļ ir vēl jo vairāk saasinājušās. Vienas no smagākajām Covid-19 sekām pasaulē un arī Latvijā ilgtermiņā var būt tieši krīzes radītais nevienlīdzības pieaugums. Labās ziņas – nevienlīdzības jautājumu risināšanai centrālā loma ir valdībai, kas vīrusa krīzes laikā jau ietrenējusies spēlēt nozīmīgāku lomu ekonomikā. Īstermiņā valdībai jāraugās, lai, izejot no krīzes, atbalsts netiktu pāragri pārtraukts tiem iedzīvotājiem, kas krīzē skarti visvairāk. Nozīmīgs rīks ir bezdarbnieku pārkvalifikācijas programmas, kam jābūt kvalitatīvām un jāatbilst reālajām tirgus vajadzībām. Savukārt ilgākā termiņā valdības uzdevums ir nodrošināt pieeju augstas kvalitātes izglītības sistēmai un infrastruktūrai, lai radītu pamatu labākām nākotnes iespējām visiem iedzīvotājiem.  

Vīrusa krīze – palīgs cīņā ar klimata pārmaiņām

Pirms Covid-19 krīzes cīņa ar klimata pārmaiņām bija aktuāla, taču pat ES līmenī nebija pietiekama politiskā atbalsta Zaļā kursa mērķu sasniegšanai un nepieciešamā finansējuma atrašanai. ES lēmumi 2020. gadā ir pārspējuši vislielāko optimistu cerības, un vājinājuši eiro skeptiķu argumentus. Pandēmijas apstākļos parādīta teju neticama ES spēja solidarizēties, izveidojot 750 miljardu eiro vērtu Atveseļošanas un noturības mehānismu, kas tiek finansēts, kopīgi aizņemoties. Tas ir arī plats solis adekvāta Zaļā kursa finansējuma virzienā, jo viens no šī mehānisma galvenajiem līdzekļu ieguldīšanas virzieniem ir tieši klimata pārmaiņu vadība. 

Līdz ar šo progresu arī ES klimata mērķi ir kļuvuši ambiciozāki – ES līderi decembrī vienojās līdz 2030. gadam samazināt siltumnīcas efekta veidojošo gāzu izmešus par 55%, salīdzinājumā ar 1990. gadu. Tas nozīmē, ka ES kļūst par labvēlīgu vietu inovācijām un risinājumiem, kas vairos ilgtspēju. Tātad brīdī, kad “bizness pa vecam” sāks izmaksāt arvien dārgāk, tie, kas būs jau pārorientējuši savu uzņēmējdarbību uz ilgtspējīga biznesa pamatiem, visticamāk izspiedīs no tirgus tos, kuri palaida pielāgošanās iespējas gar degunu.

Pagājušais gads arī atnesis nozīmīgus pavērsienus globālajā klimata politikā. Ambiciozākus mērķus uzstādījis lielākais pasaules piesārņotājs – Ķīna. 2020. gada septembrī Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālajā Asamblejā Ķīnas prezidents paziņoja, ka CO2 emisijas Ķīnā sasniegs maksimumu 2030. gadā, bet oglekļa neitralitāte tiks sasniegta pirms 2060. gada. Komplektā ar klimata krīzes svarīgumu izprotošā Džo Baidena nākšanu pie varas ASV, tas nes būtiskas pārmaiņas globālās politikas retorikā, un ļauj cerēt, ka klimata krīzes risināšana turpmāk būs daudz nozīmīgāka starptautiskā prioritāte, nekā tā bijusi līdz šim. 

2020.gads mums iemācīja, ka var realizēties arī tādi riski, kurus pirms gada uzskatījām par teju neiespējamiem – kurš varēja iedomāties, ka vīrusa dēļ pēkšņi ierastā dzīve mainīsies līdz nepazīšanai. Klimata pārmaiņas savukārt ir ne tikai iespējamība un risks, bet jau fakts, ar ko sastopamies ikdienā. Piemēram, ES Kopernika Klimata izmaiņu dienests ziņojis, ka 2020. gada novembris visā pasaulē ir bijis siltākais novembris novērojumu vēsturē. Klimata risku realizāciju mēs sākam izjust vien pamazām, taču, ja to ignorēsim, klimata pārmaiņu ietekme būs nesalīdzināmi postošāka nekā Covid-19 krīze.

Tāpēc, meklējot gaismu tuneļa galā, droši varam teikt, Covid-19 mums deva vērtīgās mācības un pat gatavoja nākotnes izaicinājumiem. No 2020.gada ekonomikas krituma Latvija atgūsies ātrāk nekā no iepriekšējās – finanšu – krīzes. Tomēr tālāku attīstību apdraud atsevišķas problēmas, kas ilgstoši atliktas otrajā plānā. Covid-19 krīze palīdzējusi mūsu automašīnai ieslēgt tālās gaismas un saprast pa kādiem līkumiem aiziet mūsu ceļš – ar kādiem ilgtermiņa riskiem mums jārēķinās. Mūsu ziņā ir tas, vai, izmantojot pandēmijas doto “skaidrāko skatu”, mēs spēsim rīkoties un mainīties.

Līva Zorgenfreija, Swedbank galvenā ekonomiste Latvijā

Foto: publicitātes