Pianists par mājas mieru, pateicību un veiksmi

„Ceļojot apkārt pa pasauli, koncertēdams, es nemitīgi piestāju daudzās ostās, lai klausītājiem sniegtu koncertus, taču mieru un dzīves cilvēcisko piepildījumu varu atrast tikai ostā, ko sauc par manām mājām. Tāpēc man ir ļoti svarīgi saplānot savu grafiku tā, lai tur piestātu vismaz tikpat bieži, cik citās ostās, citādi mana dzīve kļūtu nepilnīga un tajā būtu jāievieš korekcijas. Manuprāt, nav būtiski nopelnīt pēc iespējas vairāk naudas, koncertējot katru dienu. Svarīgāk man ir katru brīdi justies laimīgam, nesteidzīgi izbaudot kaut vai katru savas elpas vilcienu. To es tā īsti spēju tikai savās mājās – vietā, kur manu Ulmaņlaikos celto māju ieskauj gan bieza meža ieloks, gan plašas pļavas. Netālu atrodas četri ezeri, arī vairākus kilometrus gara simtgadīga liepu aleja no Vecmoku pilsdrupām līdz Jaunmoku pilij. Pastaigas mēnesnīcā pa šo aleju pat akmeni spētu iedvesmot uz muzicēšanu! Svarīgi atpūsties un sakopot spēkus, lai būtu tā sirds asiņu enerģija, ko dedzināt koncertos. Mans koncertu grafiks ir aizpildīts, un katrā sezonā ir pāris mēneši, kad dažādās planētas vietās uzstājos gandrīz katru dienu. Komponēju reti, tam ir nepieciešama milzīga daļa enerģijas un laika, ko pagaidām retumis izdodas atņemt no koncertdarbības. Taču tie skaņdarbi, ko esmu sakomponējis, parasti ir radušies pastaigu laikā, un gandrīz visi – manā dzīvesvietā. Neapšaubāmi, ka dabas klātbūtne ir vainīga pie tā, ka spēlēju tā, kā spēlēju, jo, augot šādā vidē, cilvēks daudz tiešāk un nepastarpinātāk pieskaras Dieva radībai un izjūt uz savas ādas tās nepārvaramo enerģiju. Tieši šī enerģija ir tā, kuru savos koncertos nododu klausītājiem. Vienmēr esmu uzsvēris, ka jebkuras skaņdarba interpretācijas pamatā ir jābūt kādam personīgi piedzīvotam vai izjustam stāstam, ko klausītājam vēlas pastāstīt gan komponists, gan izpildītājs. Cenšos identificēties ar komponistu un spēlēt viņa skaņdarbus tā, it kā tie mana atskaņojuma laikā tiktu radīti tikai tajā brīdī un tajā vietā. Tāpēc katrs skaņdarbs, kuru attiecīgajā brīdī spēlēju, ir mans mīļākais skaņdarbs. Mīlu visu mūziku, man nav konkrēta mīļākā komponista vai skaņdarba, objektīvi padomājot, Bēthovena mūzika, manuprāt, ir cilvēces augstākais sasniegums.

     Mūsu ģimene ir katoļu ģimene, visi svētdienās apmeklējam baznīcu, tas mums ir kā rituāls, kas dzīvi padara jēgpilnu. Pats gremdējos klusās un dziļi personiskās lūgšanās katru dienu gan savā mežā, gan citā pasaules vietā. Varu apbrīnot, kā mani vecāki savus talantus un izglītības rezultātus spēja gan realizēt savās dzīvēs, gan veiksmīgi novadīt manis audzināšanā, agri aptverot, cik svarīgi likt bērnam nodarboties ar tādu lietu, kas neļaus viņam izniekot savu bērnību pagalmā vai pie televizora, bet ļaus pacelt garīgās pasaules kvalitāti viņa turpmākajā dzīvē. Mūzikas radīšana un atskaņošana ir viena no tīrākajām un sirdsšķīstākajām lietām, ar ko dzīvi piepildīt. Esmu ļoti pateicīgs saviem vecākiem, ka viņi mani piecu gadu vecumā iepazīstināja ar mūziku un sekoja katrai manai vingrināšanās minūtei. Neesmu pārliecināts, ka pie mūzikas būtu nonācis pats vēlāk – nepiespiestā ceļā. Nebija “lielā mērķa”. Necerējām, ka ar to izdosies nopelnīt, un apzinājāmies, ka ir nepieciešamas neskaitāmas laimīgas sagadīšanās, lai šajā profesijā izveidotu veiksmīgu karjeru. Īstais un vienīgais dzinulis, kas man lika fanātiski nodoties klavierspēlei padsmit stundas dienā, bija vēlme spēlēt tik fantastiski, cik fantastiska ir komponistu radītā mūzika. Es biju (un aizvien esmu) šīs mūzikas apsēsts. Viss pārējais ir Dieva noorganizētas veiksmes.”

Teksts: Ligita Ābolniece

Foto: ventspils.lv