Kādēļ LZA apmelo koncertzāli “Rīga

Vispirms – daži fakti. Latvijas Zinātņu akadēmijas ēka savulaik tika projektēta kā Kolhoznieku nams, paredzot tajā plašu zāli ar skatuvi un orķestra bedri. Ceļot ēku tā tika nodota zinātniekiem, bet lieliskā akustiskā koncertzāle – Filharmonijai, kas šeit līdz pat pagājušā gadsimta 70. gadu vidum organizēja koncertus un teātra izrādes. Kultūras dzīve te pārtrūka pēc ugunsgrēka, kas izpostīja skatuvi un tā tika aizmūrēta uz 42 gadiem, līdz pagājušajā gadā, bez jebkāda valsts vai pašvaldības atbalsta, piesaistot tikai privātus atbalstītājus, Latvijas sabiedrībai tika atdota šī unikālā kultūras telpa, kas jau pirmās sezonas laikā kļuva par nozīmīgu nacionāla un starptautiska mēroga kultūras pasākumu norises vietu, kā arī atjaunotā Latvijas Jaunatnes teātra mājvietu.

Lieki teikt, ka kultūras dzīves atgriešanās un pašas zāles atjaunošana bija neērta un nepatīkama atsevišķiem zinātnes reliktiem (lūdzu nejaukt ar veselīgi domājošiem zinātniekiem!), kuri ar savu darbību ir ne tikai panākuši to, ka no Zinātņu akadēmijas tās ēkai ir faktiski palicis tikai nosaukums (sabiedrībai būtu interesanti uzzināt, kādēļ virkne ar zinātni saistīto institūciju pēdējo gadu laikā ir pametušas šo celtni un tā ir pārvērtusies par kārtējo biroju centru), bet arī tieši atbildīgi par koncertzāles korpusa novešanu līdz pirmsavārijas stāvoklim, ko atzinusi virkne neatkarīgu ekspertu. Ņemot vērā to, ka ēka ir kultūrvēsturiskais piemineklis, par šādām darbībām ir paredzēta kriminālatbildība, bet šoreiz – par to lai rūpējas policija un citas institūcijas. Tāpat kā par faktu, ka LZA valdes locekļi un amatpersonas savulaik atrada iespēju sevi finansiāli dāsni pabalstīt no saimnieciskās darbības ieņēmumiem, bet nerada iespēju šos ieņēmumus novirzīt ēkas adekvātai uzturēšanai.

Tagad – par būtību. LZA apgalvo, ka SIA “Rīgas koncertzāle” nemaksā īri, taču noklusē būtisku faktu – uzsākot remontdarbus viens no būtiskajiem priekšnosacījumiem investīciju piesaistei bija tas, ka LZA apņēmās no 2015. gada 1. janvāra pakāpeniski kompensēt neatdalāmos ieguldījumus (to paredz arī Civillikums), samazinot nomas maksu. LZA kopš gada sākuma ir saņēmusi savstarpējā ieskaita rēķinus, ir tos atzinusi un nav apstrīdējusi, tādēļ nav pamata apgalvot, ka koncertzālei “Rīga” būtu nomas maksas parādi.

Neviens neapšauba to, ka koncertzāles atjaunošanā ir ieguldīti būtiski līdzekļi – šobrīd – ap 500000 EUR, kas ir tikai daļa no kopumā investēt nepieciešamā pusotra miljona. To saprot arī LZA, bet – brīdī, kad tai bija jāsāk pildīt savas saistības – pakāpeniski pārņemt veiktos ieguldījumus, LZA atteicās pildīt savas saistības. Vienlaikus tā ar valdes balsojumu pieņēma lēmumu neapmaksāt rēķinus par tai sniegtajiem pakalpojumiem. Vai te nav līdzības ar grieķu referendumu? Par šo faktu jau martā vērsāmies tiesā pret LZA, kura, neskatoties uz līgumā paredzēto pienākumu risināt visus strīdus pārrunu ceļā, kopš pagājušā gada decembra ir atteikusies tikties ar mani un risināt saimnieciskās darbības jautājumus. No kuriem visbūtiskākais – apkures sistēmas rekonstrukcija, jo pārņemot telpas LZA man sniedza nepatiesu informāciju par apkures sistēmas patieso stāvokli – tā spēja nodrošināt vien plus 12..15 grādu temperatūru, bet ziemas laikā notika vairākas apkures sistēmas avārijas. Būtiskākā no tām nav novērsta vēl šobrīd – dažas nedēļas pirms jaunās apkures sezonas uzsākšanas. Zīmīgi, ka LZA neļauj veikt apkures istēmas rekonstrukciju mums, paziņojot, ka tas ir jādara par LZA līdzekļiem, bet pati neko nedara, jo – tai nav naudas. Ja kāds nesaprata rakstīto – LZA valde ar savu rīcību turpina gadiem ierasto praksi – iznīcināt tai uzticēto valsts īpašumu, jo bez šīs avārijas likvidēšanas uzsākt jauno apkures sezonu nebūs iespējams.

Šajā situācijā es vērsos ar vēstulēm pie Ministru prezidentes, atbildīgajām nozaru ministrēm un Saeimas frakciju vadītājiem, kurus informēju par bezatbildīgo un absurdo rīcību, kas tiek praktizēta LZA. Lieki pieminēt, ka šī valsts institūcija – LZA, uzskata par absolūti normālu praksi neatbildēt uz oficiāli iesniegtām vēstulēm pat pusotra gada garumā. Protams, šīs vēstules saniknoja LZA stagnātisko valdi un tika uzsākts mūsu savstarpējo attiecību audits. Ja patiesībai atbilst informācija, ko man šodien sniedza Baiba Rivža – to apmaksājis kāds sponsors, nevis pati LZA. Un te, iespējams,  slēpjas atbilde uz virsrakstā uzdoto jautājums – kā interesēs melo LZA? Tieši auditori esot bijuši tie, kas ieteikuši nekavējoties lauzt līgumu. Un – ak kāda sakritība – tiesi šajā pašā sēde LZA valde jau esot pārrunājusi jautājumus par koncertzāles telpu tālāko izmantošanu. Tātad – 42 gadus, kamēr Zinātņu akadēmija nespēja adekvāti uzturēt koncertzāli, ļaujot izdegušo skatuvi pārvērst par izgāztuvi, tā nevienam nebija vajadzīga, bet nu – kad tā ir atjaunota, jau stāv rinda ar gribētājiem?

Kurš šajā situācijā ir vainīgs? Ar pilnu atbildības sajūtu varu paziņot – LZA lietu pārvaldnieks Vitālijs Kozlovskis, kura darbību var salīdzināt ar vissliktākajiem padomju kolhozu direktoriem. Tieši viņš ir tas, kurš valdei ir veidojis vienpusēju viedokli, noskaņojot to pret koncertzāli – gan ar vārdiem, gan darbiem. Tieši uz V.Kozlovska sirdsapziņas ir sazāģētās koncertzāles ieejas durvis (atgādināšu – kultūrvēsturiskā interjera elementi!), invalīdu ieejai priekšā noviktā ķēde un daudzas citas saimnieciskas cūcības. Bet ko gan var gribēt no cilvēka, kurš no viņam uzticētās teritorijas turpat divas nedēļas nav spējīgs aizvaigt miruša dzīvnieka līķi? Acīmredzot, līdz koncertzāles atjaunošanai vairāki LZA darbinieki saņēma t.s. “kreiso” naudu par zāles izmantošanu – šādus faktus man atklāja virkne nomnieku. Bet tas jau ir cits stāsts.

Šī stāsta morāle – SIA “Rīgas koncertzāle” nav nomas parādu pret Latvijas Zinātņu akadēmiju, un tā turpinās savu darbību pilnā apjomā arī turpmāk. Bet LZA valdi es kārtējo reizi (diemžēl – caur mediju starpniecību) aicinu uz pašas parakstītā līguma izpildīšanu un sēšanos pie sarunu galda – no šī pienākuma LZA centās izvairīties kopš pagājušā gada decembra.

Juris Millers,

Koncertzāles “Rīga” valdes loceklis

Foto: publicitātes