Arita Strode-Kļaviņa, koša un spilgta mamma, fotogrāfe

Ginta: Vai mūsdienās cilvēku vēl var pārsteigt ar attēlu un fotogrāfiju?

Arita: Pilnīgi noteikti! Sameklējiet, piemēram, Ērika Johansona (Erik Johansson) fotogrāfijas! Viņš no vairākiem attēliem izveido vienotu, iespaidīgu mākslas darbu. Lai gan pasaules pārsteidzošākie fotoattēli lielākoties ir mākslīgi radīti, cilvēku noteikti spēj aizraut arī pilnīgs pretstats – naturālas, dabiskas, šķietami dzīvas un „elpojošas” fotogrāfijas. Kā arī īstajā laikā un vietā uzņemti attēli – kā dabas katastrofu postošais spēks, tā priekpilni, emocijām pārbagāti brīži, piemēram, mazuļa dzimšana.

Ginta: Vai “neparastajam” un “nestandartam” ir vieta mūsdienu pasaulē?

Arita: Es varētu uzdot pretjautājumu – kad mūsdienu pasaule sapratīs, ka tieši nestandarta domāšana virza evolūciju un globalizāciju? Neparastais sev vietu atradīs vienmēr – ja viņam būs slikti pilsētā, viņš dosies dzīvot meža vidū, audzēs vai medīs sev pārtiku pats, izdos unikālu pavārgrāmatu, kas kļūs par trendu visā pasaulē, un būs laimīgs, saglabājot savu būtību. Turpretī „standarta” cilvēkam ir ļoti grūti izlīst ārpus komforta zonas un pašrocīgi novilktajiem rāmjiem, būt dabiskam, spontānam un pārstāt ierobežot savas īpatnības (tādas ir katram!). Gribas ticēt, ka „neparastais” iemācīs „parastajam”, kā jādzīvo, nevis otrādi. Pasaule no tā tikai iegūs.

Ginta: Vai Latvijas sabiedrība un iedzīvotāji ir gatava pieņemt citādo kultūrā, mākslā un ikdienas dzīvē?

Arita: Mēs sadalāmies divās frontēs – tie, kuri par citādo sajūsminās, un tie, kas to noliedz. Un šis sadalījums, par laimi, pamazām nostājas līdzsvarā. Protams, ļoti būtisks ir vides faktors – galvaspilsēta šajā ziņā ir pretimnākošāka par mazpilsētām.

Ginta: Mums stāsta, lai pieņemam sevi – “tādus kādi esam”, tajā pašā laikā mums nepārtraukti atgādina to, kādiem standartiem mums jāatbilst. Kā atrast kompromisu šajā duālismā?

Arita: Sekot standartiem var, ja vien tie nevilina galējībās. Proti, šobrīd aktuāls fitnesa kults. Visi, kam nav slinkums, audzē muskuļus un izrāda savas fotogrāfijas sociālajos tīklos. Skaisti / briesmīgi – gaumes jautājums, bet lielākā daļa visticamāk ir aizmirsusi, ka primāri ir vienkārši būt veselīgam. Vai izspiedušies muskuļi un vēnas ir veselīguma pazīme? Retoriskais jautājums. Man ir brīnišķīga jogas pasniedzēja, kas periodiski iepriecina ar humorpilniem stāstiem par vīriešiem, kas svaru zālē uzaudzējuši milzīgus muskuļus, taču nespēj taisnu muguru nostāties pie sienas. Attiecīgi, dzenoties pēc pastāvošajiem standartiem, mēs varam nodarīt pāri savai veselībai. Tie vispār ir mazsvarīgi, primārā ir harmonija – ja cilvēks savā ķermenī jūtas komfortabli (runa nav tikai par svaru, bet jebkurām citām atšķirībām), tā ir viena no panākumu atslēgām. Ja kaut kas šķiet traucējošs / nepietiekošs, pa atslēgas caurumu der ielūkoties „standartos” iedvesmas gūšanai, taču mainīties ir vērts vienīgi sevis, ne citu dēļ.

Ginta: Kāds ir “ziņojums”, ko Tu gribi izstādīt tiem, kas redz Tavu fotogrāfiju?

Arita: Lielākā daļa manu fotogrāfiju top kustībā. Ar savu darbošanos vēlos visiem atgādināt fotogrāfijas pamatfunkciju, kas ir – mirkļa iemūžināšana. Nejūtos komfortabli, ja konkrētais mirklis ir mākslīgi radīts, tāpēc, gatavojoties fotosesijai, iesaku ņemt līdzi iespējami daudz palīglīdzekļu, lai varētu veidot darbību, interesantu vidi. Ar bērniem ir vienkāršāk – viņi ir brīnišķīgi savā dabiskumā. Smejas tā, ka redzama ūka, tik garšīgi šmakstina ābolu, ka siekalas lido, labprāt lec, rāda dažādas grimases, dod bučas un citādi izpaužas. Ar pieaugušajiem ir daudz grūtāk – pat dabisku smaidu izvilināt ir sarežģīti, taču es cenšos iemūžināt tos nedaudzos mirklīšus, kad arī pieaugušie savā ķermeņa valodā ir patiesi. Tā kā manas darbības „lauciņš” lielākoties ir bērni un ģimenes, cenšos vecākiem sarūpēt fotogrāfijas, kurās bērni ir tādi, kādus viņi visticamāk redz ikdienā, sadzīvē. Vismaz man pašai daudz vērtīgāks šķiet attēls, kurā redzamas mana bērna individuālās iezīmes un būtība, nevis skaista, perfekta fotogrāfija, kurā bērns plati smaida, taču nekādu ziņojumu konkrētais attēls nenes. Tāpēc mani nesaista darbs studijā vai salonā – tam radīti citi, bet es vislabāk jūtos zaļā pļavā vai zeltainu lapu kaudzē.

Ginta: Tu esi neparasta mamma, kā ir būt citādai un atšķirīgai?

Arita: Mammas statuss man ir devis papildu drosmi, pārliecinātību un dzīves gudrību. Nevienam nekas vairs nav jāpierāda, nav jāaizraujas ar ārišķībām tikai tāpēc, ka vēlos tikt pamanīta. Man ir pievienotā vērtība – mani bērni, un tikai manas ģimenes viedoklis ir patiesi svarīgs. Ja  sakārojas dullību, es sev tās atļauju (piemēram, nodzenu matus deniņos vai ierodos publiskā pasākumā koši zilos armijas zābakos) un ķeru kaifu no šīs brīvības sajūtas. Par laimi, ar apkārtējo negācijām man pa šiem gadiem nav nācis saskarties. Arī bērnos centīšos ieklausīties un viņu vēlmes (saprāta robežās) respektēt – jau tagad iztēlojos, kā mēs pēc padsmit gadiem kopā taisīsim tetovējumus vai izdursim mēli. Gribu būt mamma, ar kuru lepojas! 

Ginta: Ko Tu gribētu iemācīt saviem bērniem par citādo un atšķirīgo?

 Arita: Vissvarīgākais ir iemācīt bērniem būt dabiskiem un pieņemt dabiskumu arī apkārtējos. Pagaidām viņi nedala pasauli skaistajā un neglītajā, citādajā un ierastajā. Varbūt tāpēc, ka mēs, vecāki, to nedarām?

5 ekspres-jautājumi fotogrāfam:

1) Kāpēc cilvēki fotografējas?

Manuprāt, patlaban galvenie iemesli ir divi: 1) par prieku sev, 2) par prieku draugiem sociālajos tīklos 

2) Vai ir nefotogēniski cilvēki?

Katram cilvēkam ir individuāls „īstais” rakurss, fotogrāfam tikai tas jāatrod.

3) Vai mēs esam “selfiju” laikmets?

Noteikti. Un mani tas tiešām apbēdina.

4) Ko cilvēkam nedarīt fotosesijas laikā?

Jebkura darbība veido fotogrāfijas „stāstu”. Arī mēles rādīšana vai deguna urbināšana. Atļauts viss!

5) Kā sameklēt savu fotogrāfu?

Mutvārdu reklāma vienmēr bijusi visiedarbīgākā – aptaujājiet draugus un paziņas!

6) Vai “fotošops” spēj izglābt jebkuru bildi?

Īstā meistara rokās – noteikti!

Teksts – Ginta Ozoliņa, Foto – Arita Strode-Kļaviņa