Mācītājs Juris Cālītis par kristietību un Svēto Garu

    Viņaprāt, cilvēkam savas kristietības dēļ nevajag izolēties no apkārtējās pasaules notikumiem. „Es uzskatu, ka kristietis ir visatvērtākais. Garīgā kvalitāte, ko sauc par atvērtību, daudziem kristiešiem izklausās kā haoss vai bezsatura plurālisms, bet es tā nedomāju. Mans ieskats ir: mēs nedzīvojam kaut kādā ienaidnieka vai svešinieka teritorijā, bet esam Dieva radītajā pasaulē. Ja arī grēks to ir deformējis, tā vēl aizvien ir Dieva pasaule. Viņš ir valdnieks un radītājs. Tāpēc kristietis ir tas, kas pēc būtības interesējas par vislielāko dažādību un ir iesaistīts vislielākajā, visplašākajā dzīves izziņas komplektā. Mani ļoti skumdina, ja kāds kristietis it kā kristietības vārdā traktē šo jautājumu pavisam pretēji: ka kaut kā ir jāsašaurinās, jābūt tik nosacītiem, ka mēs sākam izrādīties kā dīvaiņi. Mums šajā pasaulē jājūtas ērtāk par pasaulīgajiem pilsoņiem, jo mēs esam savā vietā.”

    Ik uz soļa sastopam cilvēkus, kuriem nav izveidojusies Dievatklāsme. „Ja cilvēks nav apguvis elementāras zināšanas par Bībeli, par kristīgo vēsturi, viņš patiesībā dzīvo kā sapnī. Ir kā aizmidzis. Es nevaru iedomāties nevienu jomu mūsu kultūras, zinātnes un politiskajā sabiedrībā, kas nebūtu dziļi, dziļi iesakņojusies un izveidojusies kristīgajā ticībā. Pat jēdziens „vēsture” ir kristīgās ticības jēdziens, kas nenāk no sekulārās pasaules. Vēsture ir tikai cilvēkam, kam ir sākums un gals. Ja nav sākuma un gala, tad nav arī vēstures, ir tikai atgadījumi un notikumi, kam nav lielākas kopsakarības. Vēsture ir tur, kur ir kāds stāsts, ko mēs protam izstāstīt. Bībele mums ir piešķīrusi stāstu: mēs nākam no kaut kurienes un kaut kādā veidā esam atbildīgi par savu dzīvi, un arī ejam pretī kādām mērķim.”

    Teologs uzskata, ka daļai sabiedrības ir izveidojusies nepamatota naidīga attieksme pret baznīcu. To varbūt ietekmējusi aizvadīto gadu negatīvā propaganda. „Godīgi sakot, Dievs, kas tiek raksturots kā atriebīgs, nosodošs, kas prasa savu kārtību un pārkāpumus soda, man ir svešs. Tāda kristietība man ir sveša. Es to nepazīstu. Tas neatbilst Svētajiem Rakstiem. Nezinu, no kurienes nācis šis pārmantojums. Varbūt tas saistīts ar mūsu audzināšanu: mēs esam dusmīgi, naidīgi, neapmierināti, un to visu uzveļam savām draudzēm. Kamēr uzskatīsim, ka kristietība nevis palīdz dzīvot, bet mūs bremzē, mēs nebaudīsim sabiedrības uzticību.” Teologs uzsver, ka daļa garīdznieku nav gatavi sadarboties ar laicīgajiem medijiem, arī runā tikai iemācītās kristīgās frāzēs, nevis izsaka savu viedokli. Un tādēļ ir neinteresanti sabiedrībai.

    Maijā atzīmējam Vasarsvētkus, ko kristīgā baznīca svin kā Svētā Gara izliešanas svētkus. J.Cālītis stāsta: „Dievs darbojas kopā ar mums. Dieva Gars darbojas pasaulē un, protams, arī baznīcā. Ja domāju, ka Gars darbojas tikai manā draudzē, tad man jāveido viss tikai savā draudzē un pēc tam jāiet ārā – citā teritorijā. Bet Svētais Gars nav tā ierobežots. Tas ir klātesošs un veido tiltu starp cilvēkiem, baznīcu un pasauli.Es esmu saistīts kā ar vienu, tā ar otru. Diakonijas (kristīgās aprūpes) darbs tiek darīts tāpēc, ka Dieva Gars dzen mūs laukā! Tā ir darbošanās Svētajā Garā. Kristietis nedrīkst būt iekapsulēts savā templī. Viņam tikpat lielā mērā jābūt pilsonim tur, kur tempļa nav. Viņš ir tas templis. Nav tādas neitralitātes, neaizskaramības, viss pieder Dievam. Viss ir Viņa ziņā un Viņa rokās. Mēs darbojamies kā kristieši savās mājās, ne svešā valstī.” 

Teksts: Ligita Ābolniece