Nerakstītie šīberēšanas likumi jeb kā smalki uzvesties zaļumballē

Jau sestdien, 11. augustā, visā Latvijā notiks Simtgades zaļumballes. Mūzika un dejas ir neatņemama zaļumballes sastāvdaļa. Bet kā tad īsti jāģērbjas, jāuzvedas un kādi nerakstītie likumi jāņem vērā, lai zaļumballē godam izrādītu labās manieres – to apkopojusi starpnozaru mākslas grupa SERDE tradīciju burtnīcā “Zaļumballe”.

Zaļumbaļļu tradīcija Latvijā ir labi zināma vismaz kopš 19. gadsimta otrās puses, kad, dibinoties dažādām biedrībām, arvien biežāk notika izrīkojumi brīvā dabā, kas, kā lasāms tā laika presē, nereti noslēdzās ar dejām. Zaļumballes ātri kļuva par iecienītu tautas izpriecas veidu – līdz Otrajam pasaules karam zaļumballes visā Latvijā no vēla pavasara līdz vasaras beigām notika teju katru nedēļas nogali, parasti sestdienās pēc darba, bieži arī svētdienās un svētkos. Pēckara gados zaļumballes rīkoja kolhozi, atzīmējot padomju laikiem svarīgus kolektīvās dzīves notikumus – Apsējības, Apkūlības, Pilngadības svētkus, Jāņus gados, kad to svinēšana nebija aizliegta. Taču visām zaļumballēm visos laikos bijis daudz kopīga.

Norises vieta

Lielākoties dancošana notika speciāli izveidotās vietās, tā sauktajos balles plačos, kas nereti tika aprīkoti ar soliņiem apkārt deju laukumam un estrādīti – paaugstinājumu muzikantiem; dažviet tika izbūvētas deju grīdas. Balles ieejas un biļešu iegādes vietu iezīmēja goda vārti vai meijas. Balles plači tika apgaismoti ar ugunskuriem, kokos sakārtām spuldzītēm vai prožektoriem. Taču zaļumballes notika arī māju pagalmos, šķūņos, rijās, kur uz šīberēšanu parasti vasaras sākumā vai lietainā laikā kopā sanāca apkārtnes jaunieši, balles beigās norunājot, kur un kad notiks nākamā šķūņa balle, rijas balle, kaktu balle vai večerinka (tā zaļumballes sauktas daudzviet Latgalē).

Pirms un starp dejām

Pirms balles nereti notika kora koncerti, teātra izrādes, kino seansi, sporta priekšnesumi, loterijas, ziedojumu vākšana labdarībai utt. Gandrīz vienmēr balles laikā darbojās bufete, kurā bija nopērkamas dažādas uz­kodas un atspirdzinājumi – desiņas, sviestmaizes, saldumi, limonāde, zelteris, arī alkohols, ar ko kavalieriem uztaisīt dūšu. Par ieeju zaļumballēs lielākoties bija jāmaksā, vismaz tik daudz, lai sanāktu honorārs muzikantiem. Biļešu cenas bija dažādas, nereti kungiem lielāka summa, dāmām – mazāka.

Mūzika

Pirmskara gados zaļumballēs spēlēja galvenokārt pūtēju orķestri, visbiežāk skanēja ragu mūzika un šlāgera ritmi. Sanākušie ļaudis dejoja valsi, fokstrotu jeb šīberi, tango, polku, arī sava laika modes dejas – lambetvoku, kadriļu, tvistu, šeiku, svingu, letkisu u. c. Sākoties elektrisko ģitāru ērai un apskaņošanai ar pastiprinātājiem un skaļruņiem, dzīvās mūzikas skanējumu nomainīja ieraksti magnetofonu lentēs un disko ritmi.

Apģērbs

Lai dejošana būtu patīkama, svarīgi ievērot personisko higiēnu un izvēlēties atbilstošu apģērbu. Uz ballēm visos laikos bijis pieņemts sapucēties, ievērojot modes aktualitātes. Ir bijis laiks, kad stilīgi bija ierasties baltās auduma čībiņās, vēlāk puiši zīmējās ar porgām un šaurām biksēm, tad kļošenēm un raibiem krekliem, kam sekoja džinsi, bītlenes u. c. Meitenes agrāk uz balli vienmēr nākušas kleitās vai svārkos. Svarīgi izvēlēties arī dejošanai piemērotus apavus. Bet galvenais – lai apģērbs būtu tīrs un kārtīgs.

Uzlūgšana uz deju

Kungiem nebūtu ieteicams aicināt dāmu uz deju ar cigareti mutes kaktiņā vai cepuri galvā. Agrākos laikos par tādu uzvedību vainīgais, kā likums, dabūja kurvīti. Ja uz zaļumballi dodas kuplākā pulciņā, kā pirmās kungiem jāizdancina savas dāmas. Savukārt dāmām nav labais tonis būt izvēlīgām, ja vien kungs rupji nepārkāpj uzvedības normas – zaļumballē dejo visi ar visiem.

Dāmu dejas un aplausu dejas

Ballēs iecienītas bija dāmu dejas. Pastāvēja nerakstīts noteikums – pēc dejas atlūgt dāmu uz vismaz vienu vai, vēlams, divām dejām. Populāras bijušas arī aplausu dejas, plaudēšana balles placī notikusi arī tad, ja muzikanti tika lūgti atkārtot kādu iemīļotu dziesmu vai deju. Tāpēc nevajadzētu sabozties, ja kāds noplaukšķina izredzēto partneri – izlaid riņķi ar citu un atgriezies pie savējā(s)!

Stiprie dzērieni

Uzmanīgi ar alkoholu! Kā teic viena no tradīciju burtnīcas atmiņu stāstu autorēm Ārija Spriņģe, ideālā zaļumballe ir šāda: “Galvenais, lai var skaisti sapucēties un labi izdejoties. Lai ir laba mūzika un nepiedzērušies vīrieši. Toreiz visi gāja skaidrā, varbūt kādu aliņu iedzēra.” Dāmas lielākoties iemalkoja vīnu, kungi – alu vai ko štengrāku. Gadījās jau, ka dažs labs ballētājs uz mājām bija teju vai jānes, taču zaļumballē galvenais tomēr ir izdejoties.

Flirts

Ir atļauts romantiski saskatīties un cauri nakts tumsai dāmu (ar viņas piekrišanu) pavadīt uz mājām. Nereti zaļumballes bija ciema ziņu un jaunumu noskaidrošanas vietas. Uz ballēm nāca arī nedejotājas – ciema sievas, kuras, sasēdušas uz soliņiem, vēroja notiekošo deju laukumā. Tika mēģināts saprast un prognozēt jauniešu simpātijas un potenciālos pārus, un ne velti – kādreiz zaļumballes bija viena no galvenajām satikšanās vietām.

Attiecību noskaidrošana

Saprotams, neiztikt bez greizsirdības scēnām kā dāmu, tā puišu starpā. Puiši savas pozīcijas visos laikos mēģinājuši nostiprināt un apliecināt ar dūru vicināšanu. Gandrīz katrā ballē skaidrotas attiecības gan sirdslietu sāncenšu, gan ciemu, pagastu, pilsētas rajonu un dažādu grupējumu starpā. Taču ir atjautīgākas metodes, kā atvēsināt konkurentus – iebraucēji, kas kantējušies klāt vietējām meitenēm, aiz rokām un kājām mesti upītē vai dīķī, bet dāmas savas nevēlamās sāncenses kulturāli, tomēr nepārprotami brīdinājušas par gaidāmajām sekām.

11. augustā, tieši simts dienas pirms Latvijas valsts simtās dzimšanas dienas, visā Latvijā un pasaulē pakalnos, jūru un upju krastos, pilsdrupu estrādēs, parkos un pļavās notiks Simtgades zaļumballes. Tām gatavojas dejotāji, lauku kapelas, orķestru muzikanti, ziņģētāji un tautas mūzikas ansambļi ap 160 vietās visos Latvijas novados, kā arī Krievijā, Omskas apgabala Taras rajona Augšbebru ciemā, Anglijā, Bredfordas DVF namā, un Īrijā, Lough Ramor Camping Virdžīnijā.

Foto & video: publicitātes