Mazie prātnieki izzina savu pilsētu un veido Rīgai mākslas darbus

Jūs jautāsiet, kam gan pilsētai vajadzīgi mākslas darbi? Atbilde slēpjas bērnu uzdotajos jautājumos: – vai bruģu akmeņi ir dzīvi, – vai mājas kāpnēm čīkstot, ēka runā, – vai pagrabos dzīvo spoki, – vai lielais Kristaps ir bijis tik liels, cik skulptūra, – kāpēc Rīgas namu fasādes rotā tik daudz dažādu zvēru skulptūras? Bērni pilsētu redz dzīvu, viņu fantāzijās viss redzētais pārvēršas. Bērnu acīm Vecrīga ir maza pasaku valstība. Ekskursija pa pilsētu bez steigas, ļaujot bērniem, pataustīt durvju kliņķus, par ko pieaugušie ir īpaši izbrīnīti, pavērt smagos noliktavu vārtus, ieiet mazajos pagalmiņos, noglaudīt Doma laukuma bruģa akmeņus, nopaijāt Vērmaņparka lauvam krēpes! -Tas ir forši!, viņi saka. Rīga dzīvo mūsu sirdīs.

 Ikdienā mēs steidzamies, jo jāpadara milzums daudz darbiņu. Steidzinām bērnu, kad tas nokrīt un vēlas pacelt nomaldījušos olīti, vai pacēlis galvu ilgi vēro zēnu, kurš sēž uz ēkas jumta un lasa grāmatu –Kā gan viņam nesalst? Rīdzinieki piepilda pilsētas ielas un namus, kopj un aprūpē tos, tiecoties pēc skaistuma, padara sevi un pilsētu jūtīgu.

Ideja par darbu veidošanu Rīgai man tapa ziemas brīvdienās.

Skoliņā pirmdienās un otrdienās notiek dzejošanas, trešdienās tēlotājmākslas pulciņu nodarbības, kurās kopā lasām, rakstam, dzejojam, gleznojam, strādājam ar akvareļkrāsām. Tā desmit nedēļu garumā veidojām katrs savu stāstu Rīgai.

Pēc ekskursijas un fotogrāfiju izgatavošanas, bērni izpētīja tās un samulsa, cik daudz interesanta viņi ir redzējuši! Atceries, tas bija tur, bet tas bija tur…! Izvēlēties savu tēmu bija viens no grūtākajiem uzdevumiem. Tad sadalījām attēlus un izveidojās divdesmit divas tēmas. Bērniem bija izvēles iespējas, jo grupiņā ir sešpadsmit bērni. Katram ir īpaši talanti un spējas, centos, lai tēma palīdzētu bērnam tos atklāt.

 Sakārtojām attēlus katrs savā lapā, izveidojām kompozīciju, pielīmējām un sākām prātot, kādi ir katras tēmas svarīgākie, atslēgas vārdi. Piemēram, Vecrīgas namu durvis un vārti. Bērna doma: gribu zināt, kas ēkā iekšā, bet bailes svešas durvis atvērt. Visvairāk attēlu izveidojās stāstam par Rīgas rakstiem, jo tie sastopami it visur un viens par otru interesantāks, kā lai no divdesmit atlasa astoņus? Danielu visvairāk uzrunāja metālkalumi, jo tajos redzamas greznas puķes kā arī skaistie adītie cimdi un zeķes. Tā tapa Rīgas nami kā cepurītes un cimdiņi. Meitenei ļoti patīk sīki, smalki zīmējumi, veicot šo darbiņu, tika attīstīta pacietība un precizitāte. Balles kleitas…, kurai meitenei gan tās nepatīk? Meklēju auduma, vilnas, filca, mežģīņu, kartonu, dzijas materiālu ar kuru bērniem darboties. Kad radās ideja par kleitām, Danielai adatiņa aši bija rokās, diedziņš ievērts, pērlītes izlasītas un kaut arī diedziņš vietām saķērās, doma par skaisto tērpu palīdzēja darbu veikt ātri un centīgi.

Otra mīļākā tēma ir par redzētajiem dzīvniekiem Rīgas namu fasādēs. Bērni mīl dzīvniekus, mīl Rīgas ZOO dārzu. Nikolai uzreiz radās ideja par zirdziņu. Ja mazais Bestejkalna kumeliņš prastu lidot…!Veidojot savus darbus meitene uzzīmēja četrus fonus un ap trīsdesmit aplicējamos dzīvnieciņus. Kad dzīvnieki bija sakārtoti fonā, radās doma, ka žirafes vajadzētu košākas, izteiksmīgākas. Tā Nikola sāka tās gatavot no filca. Sanāca skaisti un radās doma, ka vajag pāvus, jo filca krāsas ir košas kā pāva aste! Meitene izveidoja kaķu mājiņu, viņai liekas, ka tas ir mīļi, jo rīdzinieki domā par dzīvniekiem.

Leonards televīzijas torni nodēvēja par raķeti. Zēnam padodas grafikas un konstrukciju darbi, saistībā ar augstceltnēm, visas domas tam tiecās kosmosā! Edvards Ernests ar ģimeni piedalījās grāmatu ķēdē, kas viņu iedvesmoja veidot stāstu par Jauno bibliotēku. Meldrai patīk daba, puķes, putni un Rīgas tilti pārvērtās varavīksnes un domu tiltos. Katrs bērns Rīgas tēmā ir radījis no sešiem līdz astoņiem darbiem.

Sākotnēji biju ieplānojusi, ka bērniem vispirms būs vieglāk pastāstīt par asociācijām, fantāzijām, tās pierakstīt, taču teksti radās paši pēdējie.

Visgrūtākais šo divu mēnešu laikā bija paralēli palīdzēt un atbalstīt katru bērnu individuālajā darbībā. Skolotāji zinās kā tas ir, kad visi bērni klasē reizē lūdz pēc palīdzības….galva griežas! Visskaistākais šajā procesā ir tad, kad bērni viens par otra izdarīto priecājas, brīnās, jautā, prāto. Bērni paši viens otram palīdz un motivē. Skolotāja loma ir milzīga, nemanot palīdzēt īstajā brīdī, kad pietrūkst pacietības vai aptrūkstas idejas. Katrs cilvēks vēlas būt novērtēts, katram gribas, lai izsaka atzinību, bērni ļoti centušies, lai jums, kas skatīs viņu darbus tie patiktu.

Bērnu dzejoļa tapšanas ceļš ietver vairākus posmus, gluži kā īsta ceļa projektēšana: diskusija par noteikto tēmu, ideju apkopojums kā ceļa virziena rādītājs, plāna zīmēšana vai atslēgas vārdu pierakstīšana, tad vārdu kārtošana jēdzieniskā secībā, ritma meklēšana. Kad saskan ritms ar tekstu, tad steidzam visu pierakstīt.

Manis rakstītie dzejoļi tapa tūdaļ pēc ekskursijas, plānojot, kā šī izstāde kopumā varētu izskatīties. Varu teikt, ka Rīga iedvesmo, skaties kur gribi, atradīsi domu, kuru atstājusi vēsture. Bērnībā, gaidot savu māmiņu no darba, kopā ar klasesbiedriem skraidījām pa Vecrīgu. Tai laikā Vecrīga automašīnām bija slēgta, bērniem droša, taču pussabrukušie vecie nami gan nē! Bet mums tā bija fantāziju zeme! Mēs līdām pagrabos, baidījāmies, bēgām, izdomājām teikas par spokiem un pūķiem. Atminos katru akmeni ap 3 vidusskolu, kurā mācījos un varu teikt, ka Rīga ir dzīva, tā stāsta savu vēsturi tiem, kas vēlas saklausīt.

Kā skolotājai man jāsaka: fantāzijai un aizrautībai ir spārni! Arī bērni ir sapratuši, ja darbs, ko dari tev patīk, ikdiena pārvēršas par svētkiem un laiks iegūst neierobežotu plūdumu.

Estētiskās audzināšanas skolas vadītāja Dace Putāne.

Foto: publicitātes