25. marta šausmas. Kopš notikušā viņa nespēj apmeklēt liktenīgo Daugavas staciju

1944.gada rudenī Ābeļos arestē vislielāko cilvēku skaitu Jēkabpils apriņķī, jo čekas instances atrodas tepat –Jēkabpilī. Otrajā padomju okupācijas periodā izveido mazākas administratīvas teritorijas – ciemus. 1944.gada oktobrī. Ābeļu pagastu sadala divos ciemos – Ābeļu un Salas. Līdz ar to izmainās Ābeļu – Salas pagasta robežas , jo daļu tā teritorijas piešķir Sēlpils ciemam. Salas ciems robežojas ar Daugavu, Jēkabpils pilsētu, Biržu, Viesītes, Vārnavas un Sēlpils ciemiem. Tā robežas šīs valdīšanas laikā vairākkārt maina. Atdalot Līkumu un Danenfeldes apvidus Sēlpils ciemam, izveido Ābeļu ciemu. Uz ātru roku sastāda ciema pagaidu padomes. Par Salas ciema padomes priekšsēdētāju ievēl kādu krievu tautības Martinovu. Kārtības uzturēšanai darbojas tā dēvētie istrebiķeļi, par kuriem parasti piesakas ne visai godīgi un cienījami ļaudis, bet tādi, kuriem ir „tīra” pagātne – kalpi, bezzemnieki, arī Latvijas laikā sodītie.

Tuvojas otra lielākā tautas izsūtīšana. 1949.gada 25.martā no Ābeļu ciema izved 25 ģimenes, 89 cilvēkus. Viņi nokļūst Omskas un citos apgabalos. (Skatīt pielikumu Nr. 49) Neatgriežas 39 iedzīvotāji, bet 18 ģimenēm izdodas pārnākt dzimtenē. Represētie galvenokārt iedalīti kulaku kategorijā – 21 ģimene, pārējās par sadarbību ar nacionālajiem partizāniem. Liktenīgajā dienā no Biržu ciema Daugavas stacijā vagonos iekrauj 47 ģimenes – 151 cilvēku. Omskas apgabalā mirst 22 izsūtītie, Jēkabpils apriņķī atgriežas 26 ģimenes, apmēram 40 cilvēki. Deportācijas rezultātā ciemam un apriņķim zūd 111 cilvēks. No Sēlpils pagasta izsūta 51 cilvēku jeb 13 ģimenes. Skolēni klusāki kā parasti. Manā klasē nav centīgā Maigoņa Auziņa no Dīčiem, 6.klasē nav Ērika Zobena, jaunākajās klasēs trūkst manu radinieku Birutas un Ēvalda Auzenbergu un daudzu citu. Izvešana.1941.gada notikumu atkārtojums. Dzirdam, ka aizvestas Zobenu, Auziņu, Dobulānu ģimenes no Biržiem. Otrās dienas rītā, kad Dāvids pie galda skuj bārdu, bet es laboju burtnīcas, tiek atrautas dzīvokļa durvis, un atskan skaļi sveši soļi un balsis krievu valodā. Istabā ienāk garš, tumšs krievu virsnieks, kam vienai acij melns pārsējs. Krieviski jautā: ”Uzvārds?” Man kājas kā pamirušas. Tātad arī mums tālais ceļš priekšā… Bet viņš jautā, vai neesam redzējuši Imantu Salu, bijušo skolnieku. Sakām: nē. Virsnieks aiziet.

Biržos dzīvo Biruta Stanka (dzimusi Auzenberga), kas 11 gadu vecumā kopā ar vecomāti Minnu Dobulāni, vecotēvu Albertu Dobulānu un brāli Ēvaldu izvesta no Jaunblasānu mājām. Birutas kundzei atcerēties šausmu pilnos laikus ir smagi. Kopš notikušā viņa nespēj apmeklēt liktenīgo Daugavas staciju, no kuras aizvesta svešumā. Vecāmamma mani pamodina, lai sāku posties uz skolu. Mājās iebrauc krievu karavīri un daži pašu ļaudis – latvieši. Noklāj segu uz grīdas un pavēl, lai liekam iekšā visas mantas: pārtiku, apģērbu, arī šujmašīnu. Atminos, iepriekšējā dienā izcepām maizīti… Noderēšot. Tā arī ir. Šujmašīna mums neļauj nomirt badā. Vecāmamma šuj un par pārtiku sibīrietēm pārdod rokdarbus. Mamma ir mirusi, tēvs slēpjas mežā, vēlāk viņu nošauj. Toreiz es to vēl nezinu. Vispirms mūs aizved uz Daugavas staciju. Tur pavadām nakti. Vagonos skan raudas un vaimanas. Mežā stāv ķēde kareivju. Brālis ir jaunāks. Garajā ceļā viņš smagi saslimst. Tomēr izdodas atveseļoties. Mūs aizved uz Omskas apgabalu līdz Nazivajovskas stacijai. Tur sagaida kolhoza priekšsēdētājs. Ved uz Hoklovas sādžu, kas ir trīs kilometrus gara. Mēs, latvieši, brīnāmies, ka sādžā baznīcas pārvērstas par klubiem. Hoklovā atrodas Ļeņina kolhozs. Sādžā mitinās deportētie no visas Padomju Savienības. Sastopam dažādu tautību cilvēkus. Grūti nākas pierast pie atšķirīgā klimata. Ziemas garas, aukstas un sniegiem bagātas. Visur pamatā stepe. Mežos daudz vilku. Pavasaris iestājas vēlu. Maijā vēl nav nokusis sniegs. Vasaras karstas, bet ļoti īsas. Zeme apbrīnojami ražīga. Bez mēslojuma kartupeļi izaug divu dūru lielumā. Tā ir mūsu galvenā pārtika, kas paglābj no bada. Sādžā atrodas neliels ezeriņš. Tajā ķeram zivis. Vecāmāte tās sāla un liek kastēs ilgstošai glabāšanai. Mēs, bērni, lasām meža pīļu un zosu olas. Krieviski Auzenbergu ģimene – Biruta, Ēvalds; Minna un Alberts Dobulāni Sibīrijā 1953./54.g. runāt iemācāmies vienā vasarā! Sibīrijas vietējie ļaudis ir ļoti sirsnīgi un izpalīdzīgi, dala ar mums savu pārtiku un pajumti. Biruta Stanka svešumā aizvada septiņus gadus, pabeidz Sargatskas rajona vidusskolu un 1956.gadā atgriežas Latvijā. Piecdesmito gadu Gulags vairs nav četrdesmito gadu nāves nometnes. Tad ir kaut kāda iespēja izdzīvot. Padomju represīvā sistēma – Gulaga arhipelāgs – sāk saprast, ka dzīvs, darbaspējīgs zeks valstij var dot vairāk nekā distrofiķis vai mirušais. Sāk censties cilvēku resursus soda nometnēs saglabāt, vispirms nedaudz uzlabot pārtikas normas. 1948. – 1950.gados Aldanas urāna raktuvēs Jakutijas autonomajā republikā maizes pamatdeva jau ir 850 gramu, tas ir tik, cik citās nometnēs pie darba normas pārsniegšanas, raksta Jēkabpils apriņķa vēstures pētnieks, bijušais izsūtītais Uldis Lasmanis. Kopumā abu okupāciju režīmu darbības rezultātā Ābeļi zaudē 274 un Birži 600 cilvēkus, 26% no pirmskara iedzīvotāju daudzuma. Trūkst darba roku, saimnieciskā dzīve izpostīta, ļaudis iebiedēti, bet jādzīvo tālāk.

Teksts – Ligita Ābolniece