Klāvs Sedlenieks: Kāpēc viedtālruņi “nozombē” sabiedrību?

Visos iespējamos veidos apskādētie mošķi, kuri Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) kampaņas “Izkāp no telefona!” klipā krampjaini žņaudz mobilos tālruņus pat viņsaules gaitās, nenoliedzami pievērš uzmanību. Pirmā reakcija man un droši vien daudziem ir vainot pašus “nozombētos”. Tomēr zombija tēls kampaņai ir trāpīgi piemeklēts ne tikai tāpēc, ka uzskatāmi ilustrē stūres un telefona kombinācijas iespējamās skarbās sekas. Tas mudina domāt par industriju līdzatbildību, mērķtiecīgi konstruējot vidi, kurā indivīds tikai šķietami pats pieņem lēmumus.

Zombijs haitiešu mitoloģijā ir cilvēks, kuru ar burvestības un citu manipulāciju palīdzību burvis vai ragana pilnīgi pakļauj sev, atņemot viņam spēju pašam lemt, ko darīt. Tātad tas ir cilvēks bez savas gribas. Rietumu popkultūrā pazīstamie staigājošie miroņi no šausmu filmām ir gana spilgts brīdinošs tēls, bet šīs reklāmas kontekstā mēs varam skatīties arī citādi: “nozombēti” cilvēki kaut ko dara nevis tāpēc, ka paši tā vēlas, bet tāpēc, ka viņiem kāds šo lēmumu ir iedvesis. Cilvēku bailes palikt ārpusē, kaut ko palaist garām, kas liek stundām ilgi sēdēt internetā vai ķerties pie telefona, tiklīdz tas ievibrējas, neizriet tikai no pašu dabas vai rakstura vājuma. Lielas industrijas aktīvi strādā, lai iegūtu un noturētu cilvēku uzmanību. Šis bizness ir ieinteresēts, lai lietotāji mobilos telefonus izmantotu pēc iespējas biežāk un aktīvāk. Industrija nenovēršami sāk konkurēt par uzmanību pat tajos mirkļos, kad no spējas koncentrēties ir atkarīga cilvēku dzīvība.

Klikšķu mednieku izliktās lamatas, tekstu veidošanas triki, informācijas plūsma, kas no viena video ved pie nākamā – tie ir gudri algoritmi, kuru uzdevums ir uzturēt neatslābstošu interesi. Cilvēks, kurš bez apstājas skatās kaķu video, nav obligāti bezcerīgs prokrastinētājs. Iespējams, viņš vienkārši ir uzķēries uz prasmīgi veidota algoritma, kas vilina – tu neticēsi, ko te ieraudzīsi, noteikti noskaties līdz galam! Šo paņēmienu mērķis ir radīt sajūtu, ka tur, sociālajos tīklos un ziņu portālos, kaut kas notiek, ka mēs pazaudēsim ko būtisku, ja paliksim “ārpusē”. Šādu pārliecību palīdz uzturēt arī mūsu viedtālruņi, kas visu laiku ir pa rokai un izpalīdzīgi piemeklē atbilstošu saturu. Tas pat nav dators, pie kura jāapsēžas un jāpacenšas ieslēgt – telefons visu laiku ir kabatā. Mēs šausmināmies, ka cilvēki kafejnīcā sēž viens otram blakus, bet skatās katrs savā telefonā. Visticamāk, tas nav tāpēc, ka cilvēces morāle noslīdējusi zem katras kritikas, bet gan tādēļ, ka dzīvojam vidē, kas ir mērķtiecīgi veidota, lai mēs šādi rīkotos.

Antropologs Deivids Millers, kurš nodarbojas ar digitālās jomas pētījumiem, ir teicis – un man viņam jāpiekrīt, ka digitālā pasaule neko antropoloģiski jaunu mums neatklāj, tā tikai var pievērst uzmanību tam, kas pastāvējis jau agrāk. Vēlme iekļauties ir pastāvējusi vienmēr. Nepieciešamība būt saziņā, būt informētam – tas nav nekas jauns. Jauns ir ziņu piegādes ātrums. Ja pirms 100 gadiem gribējāt kaut ko uzzināt par kādu draugu, nācās rakstīt vēstules vai cerēt, ka satiksiet kopīgu paziņu, kurš būs labāk informēts nekā jūs pats. Šodien mums nav jāatrodas konkrētā vietā, lai saņemtu ziņas, un tāpēc mēs arī neesam no tām pasargāti. Jaunās tehnoloģijas it kā ļauj mums atrasties vienlaikus dažādās vietās. Sabrūk robežas starp mājām un darbu, un sabrūk arī tolerance pret tiem īpatņiem, kas šo robežu cītīgi cenšas uzturēt, piemēram, paziņojot, ka darba e-pastus (arī Whatsapp vai Facebook ziņas) mājās nelasīs.

Ziņu industrija ir mūs pieradinājusi domāt, ka pasauli nepārtraukti piemeklē satriecoši svarīgi jaunumi, ko trāpīgi apzīmē angļu termins breaking news. Patiesībā jau nekas nenotiks, ja arī stundu vēlāk dzirdēsim, ko kurš politiķis pateicis, vai tikai vakarā uzzināsim, ka otrā zemeslodes malā bijusi zemestrīce. Kamēr notikumi mūs neskar tieši, mums kā lietotājiem tas patiesībā nav svarīgi. Toties tas ir svarīgi ziņu industrijai, tāpēc tiek izstrādātas aplikācijas mūsu viedierīcēm, kas nemitīgi mūs apgādā ar jauniem paziņojumiem, un algoritmi, kas pēta mūsu interneta lietošanas paradumus un pielāgo saturu, lai mēs nespētu turēties pretī kārdinājumam. Tā ir mērķtiecīgi konstruēta vide. Līdzīgi kā citu atkarību gadījumos, protams, var teikt, ka cilvēki paši ir vainīgi. Tomēr situācijā, kad sabiedrības prātus ietekmē mērķtiecīga reklāma, nebūtu pareizi visu atbildību novelt uz indivīdiem, kas vienkārši krituši par upuri veikli izstrādātiem un cilvēku vājības zinātniski izmantojošiem pārliecināšanas paņēmieniem. Jāsaprot, ka liela daļa problēmu rodas, jo cilvēki ir pakļāvušies kāda cita gribai, un šis kāds cits, šajā gadījumā interneta platformu izstrādātāji un satura pārdevēji, ir gribējis, lai nepārtraukta “sēdēšana” telefonā mums šķistu laba un pareiza. Kamēr lietotājam tā ir izklaide, satura veidotājiem tas ir bizness, kura panākumi atkarīgi no tā, cik ilgu laiku cilvēki pavadīs kādā kibervietā un cik reižu atvērs kādu noteiktu lapu. Tāpēc daļa atbildības par problēmām, kas rodas cilvēku uzmanības novēršanas dēļ, būtu jāuzņemas ne tikai “nozombētajiem”, bet arī tiem, kas “nozombē”.

Šai problēmai, protams, ir arī cits līmenis. Jo vairāk mūsu draugu un paziņu laiku vada telefonā, jo ticamāk, ka to darīsim arī paši. Tas ir tāpat kā ar smēķēšanu vai iedzeršanu – ja visi apkārt to dara, tu nevari palikt malā, pat zinot, ka tas kaitē veselībai. Ir ļoti grūti neatbildēt, ja kāds uzstājīgi pieprasa atbildi. Es tev zvanīju, kāpēc tu neatbildi?! Pie stūres? Nu un? Kas traucē atbildēt? Tāpēc braukšanas laikā ir vērts savā mobilajā izslēgt paziņojumus, lai pasargātu sevi no tā, ka ziņa klauvē pie galvas un sauc – paskaties uz mani!

Es gribu virzīt uzmanību prom no tā, ka mums jārunā tikai par atsevišķu indivīdu nespēju turēties pretī kārdinājumam. Jāatceras, ka ētiskā sabiedrībā sava daļa atbildības būtu jāuzņemas arī aplikāciju un ierīču izstrādātājiem. Piemēram, populārā navigācijas aplikācija Waze nemitīgi piedāvā sniegt atgriezenisko saiti par to, kas notiek satiksmē ap lietotāju. Cilvēks brauc, redz, ka priekšā “noplīsusi” mašīna un veidojas sastrēgums, varētu padalīties, bet tad jānovēršas no ceļa. Cilvēki parasti izvēlas noklusējuma vērtības. Ja telefonā noklusējuma iestatījumi neļautu aplūkot vai nepiegādātu informāciju, kamēr esat pie stūres, vairums cilvēku šo funkcionalitāti nekad neieslēgtu. Jā, pagaidām aplikācijām ir grūti saprast, vai vadāt auto vai braucat līdzi kā pasažieris, taču pie labas gribas ar mūsdienu tehnoloģijām to varētu atrisināt. Bet līdz tam – ja ne citādi, vienkārši izslēdziet skaņu un brauciet droši.

Klāvs Sedlenieks
Sociālantropologs, Rīgas Stradiņa universitātes docents

Foto: publicitātes