Ziemassvētki drūmajā Staļina laikā

Atceros, kā par šo svētku svinībām stāstīja mana māte Mudīte Skutele, kura nu jau ir mūžībā. „Piedzimu kara laikā – 1942.gadā. Dzīvojām kādus septiņus, astoņus kilometrus tālu no Viesītes pilsētas dziļos laukos. Mana mamma kolhozā slauca govis, tēvs strādāja mežā. Dzīvojām manās dzimtas mājās „Celmārēs”, kuras nu jau noraktas no zemes virsas, jo pāri gājis grants karjers. Tēvs no mežā atnesa eglīti. Mēs ar brāli pušķojām. Toreiz nebija veikalā nopērkamu spīdumu. Pārsvarā rotājām ar konfekšu papīriņiem, čiekuriem, āboliem, īpaši labi to varēja darīt ar ziemas šķirnes „Sīpoliņi” ābolīšiem, jo tie bija mazi un arī ilgi glabājās. Māte vienmēr izcepa baltmaizi, speķa un biezpiena pīrādziņus. Vakarā, kad visi kūts darbi bija apdarīti. Saklājām galdu un ieaicinājām arī kaimiņus. Bija tāda Kalniņu ģimene – Alberts un Minna. Pirms svinēšanas galvenais priekšnosacījums bija ar melniem aizkariem aizvilkt logus, lai svešas acis neieskatās. Kas zina, kas tādā vakarā, uzkalpoties gribēdams, staigāja apkārt?! Ziemas bija ļoti augstas, arī suni pa nakti saucām istabā. Tad māte un Minnas tante, arī tēvs dziedāja „Klusa nakts, svēta nakts”, „Jūs, bērniņi, nāciet”, „Es skaistu rozīt zinu” un citas garīgās dziesmas. Šīs melodijas apguvu arī es, drīz vien varēju vilkt pieaugušajiem līdzi. Nebija svecīšu. Īpaši pēc kara. Dažreiz nācās izlīdzēties ar runkuli, kura vidū ielika diegu, ielēja cūku taukus un aizdedzināja.”

     Kad 2003.gadā studēju LU Teoloģijas fakultātes reliģijas un ētikas skolotāju kursā, mana kursa biedrene Inta (uzvārdu neatminos) no Vidzemes stāstīja citu stāstu. „Mūsu ģimene bieži pulcējās uz Dieva lūgšanām un Svēto Rakstu lasīšanu un pārrunāšanu.Ne tikai lielajos svētkos, bet arī apmēram reizi mēnesī. Bijām labs pulciņš dažādu konfesiju kristiešu. Parasti pulcējāmies augšstāvā, jo no augšas varēja redzēt, ja kāds nāk kontrolēt. Parasti viens stāvēja sardzē. Jo bija kaimiņi, kas mēdza pasūdzēties. Ja redzējām, ka svešinieks nāk, sākām rīkoties. Mums vienmēr pa rokai stāvēja divas degvīna pudeles – viena tukša, it kā to jau būtu izdzēruši, bet otra – pilna. Uz galda Bībeles un Dziesmu grāmatas vietā salikām glāzītes, uzkodas, arī pudeles. Ja čekists jautāja (parasti krievu valodā): „Ko jūs šeit dariet? Kas par sapulci?” Mēs atbildējām: „Iedzeram! Vai tad iedzert nedrīkst?” Piedāvājām arī viņam, parasti pietika ar divām tējas glāzēm, un nelūgtais viesis bija prom. Mēs varējām turpināt lūgšanu sapulci. To darījām arī Ziemassvētkos. Tad bija aizkars jāaizvelk priekšā eglei, lai nerādās, skaistule, ļaundarim acīs! Vēl nebija Jaunais gads! Labāk, ja mūsu sanākšana sakrita ar kāda ticības biedra dzimšanas vai vārda dienu. Tad varējām parādīt arī pasi, un mums nebija iemesla neticēt.”

       Anita Caunīte no Krustpils novada ir Ziemassvētku bērns, dzimusi 24. decembrī tālajā un pēckara smagajā 1948.gadā. Pēc gada nomiris vecaistēvs, un mācītājs nevarējis aizgājēju kristīgi izvadīt, ja mājās ir nekristīts bērns. Tā mazā Anita nokristīta savās dzimtas mājās „Melderēs”, kur dzīvo un saimnieko vēl joprojām. Bērnībā ģimene vienlaikus varējusi svinēt gan Dieva Dēla, gan savas jaunākās meitas nākšanu pasaulē. Ja arī kāds čekists painteresētos: kāpēc svinat neatļautus reliģiskos svētkus? Vecāki varētu parādīt dzimšanas apliecību. Dzimšanas dienu atzīmēt nebija aizliegts pat drūmajā Staļina laikā. Anita atceras: „Mājās mums vienmēr bija eglīte, vienmēr svinējām Ziemassvētkus, bija arī Salatētis un dāvanas, vajadzēja skaitīt pantiņus. Tie bija lieli svētki, un tagad par tiem man ir jaukas atmiņas no bērnu dienām. Mani vecāki bija ticīgi, kristīti, iesvētīti un salaulāti Krustpils luterāņu baznīcā Latvijas brīvvalsts laikā. Ar mums, bērniem (man ir vecākā māsa), par ticību nerunāja laikam tāpēc, lai mēs nejauši neizstāstām skolā vai vienaudžiem un neiekuļamies nepatikšanās. Tagad Anitas kundze ir piederīga Gostiņu evaņģēliski luteriskajai draudzei jau 20 gadus, no tiem 10 – šīs draudzes priekšniece, lielas lauku sētas saimniece, pašdarbniece, Krustpils novada Atzinības rakstu īpašniece (2009,2013), Jēkabpils reģiona sabiedrisko aktīvistu konkursa „Vedējs” (2015) laureāte. „Pa kluso mēs ģimenē svinējām arī 18. novembri. Brīvvalsts laika karogu nevilkām, bet mamma vienmēr uztaisīja labākas pusdienas, arī saldo. Šo dienu atzīmējām pie svētku galda. Mani vecāki bija vienkārši ļaudis: māte strādāja kolhozā, tēvs – cukurfabrikā, mūs audzināja mīlestībā un savā sirdsgudrībā. Lai cik skaļi presē un darba vietās skanēja ateisma propaganda, mājās nevienu sliktu vārdu par ticību nedzirdējām.”

Tests: Ligita Ābolniece

Foto: multinews.lv