Vai atkritumi būs mūsdienu zelts?

Latvijā un visā pasaulē notiek pāreja no lineārās ekonomikas uz aprites ekonomiku. Ja iepriekš bija pierasts, ka ražotājs sagatavo produkciju un pēc tam par to vairs neatbild, šobrīd virzāmies uz tādu ekonomikas modeli, kurā viss notiek cikliski –  resursi tiek izmantoti atkārtoti, tiek darīts viss, lai resursi tiktu lietoti maksimāli ilgi, pirms tie kļūst par neizmantojamiem atkritumiem. Tādā veidā tiek pagarināts materiālu dzīves cikls, ļaujot samazināt dabas resursu ieguvi. Turklāt radīto atkritumu apjoms tiek samazināts līdz minimumam, tajā skaitā arī emisiju apjoms gaisā un ūdenī. No šāda ekonomikas modeļa iegūst ne tikai apkārtējā vide, bet arī uzņēmēji, kuri ražo, jo samazinās izejmateriālu izmaksas. Aprites ekonomika liek uzņēmumam pārskatīt ne tikai pašu produktu, bet arī visus uzņēmuma procesus – no tā, kā produkts tiek izstrādāts, ražots, piegādāts un izplatīts, līdz pat komunikācijai ar klientu. Ja uzņēmums ražo papīru, nav nepieciešams orientēties tikai uz koksnes iegādi, jo iespējams izmantot arī pārstrādātu papīru. 

2020.gada martā Eiropas Komisija nāca klajā ar aprites ekonomikas rīcības plānu, kura mērķis ir ar labākas resursu pārvaldības palīdzību samazināt atkritumu apjomu, tomēr Latvija pagaidām sper tikai pirmos soļus šajā virzienā. Septembra sākumā Latvijā tika atklāts ceļa posms ar inovatīvu asfaltbetonu, kura ražošanā izmantotas nolietotas auto riepas. Atkārtoti izmantojot nolietotas automašīnu riepas, tiek samazināts to kaitējums videi un veicināta aprites ekonomikas un ilgtspējas principu ievērošana ceļu būves nozarē. Vēl viens spilgts piemērs ir Līgatnes papīrfabrika, kas izveidojusi tā saukto šūnu sistēmu, kuras ietvaros birojos uzstāda bezmaksas speciālos papīrgrozus – šūniņas, kas vizuāli ļoti labi iederas jebkurā interjerā. Klientam izdevīgā laikā šūniņas tiek iztukšotas. Tādējādi tiek savākta liela daļa papīra ražošanai nepieciešamās makulatūras un samazināts papīra daudzums poligonos. 

Eiropas Savienības “zaļais kurss” atkritumu jomā paredz, ka arvien vairāk atkritumiem ir nevis jānonāk izgāztuvēs, bet gan jāatgriežas apritē un jākļūst jau par kādas citas lietas izejvielu. Eiropā arvien tiek kāpinātas atkritumu šķirošanas un pārstrādes jaudas, un uz atkritumiem sāk skatīties ne tikai kā uz nevajadzīgām lietām, kas krājas poligonos, bet gan kā uz izejvielām, attiecīgi aug to tirgus vērtība un atkritumi kļūst arī par eksporta un importa preci. Rodas jautājums – vai atkritumi nākotnē kļūs par mūsdienu zeltu, un, cik daudz šī zelta ir Latvijai? 

Līdz 2017. gadam atkritumu apjoms Latvijā gadu no gada ir audzis, bet pēdējos gados nedaudz sācis sarukt. No kopējā apjoma šobrīd tiek pārstrādāta aptuveni 25%, kamēr vidēji ES pārstrādē nonāk – 46% sadzīves atkritumu. Eiropas direktīvas nosaka, ka atkritumu pārstrādes tempi būs jākāpina, turklāt – būtiski. 2025. gadā – vismaz 55% pēc masas, 2030. gadā – vismaz 60% pēc masas un 2035. gadā – vismaz 65% pēc masas, tomēr pagaidām Latvijā trūkst kapacitātes, lai šādus apjomus pārstrādātu. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ Latvija aktīvi eksportē atkritumus uz Skandināviju. Jāatzīst, ka mūsu ziemeļu kolēģi šajā jomā tikuši krietni tālāk, jo, piemēram, Stokholmas centrā darbojas atkritumu dedzināšanas stacijas, kas iekļaujas pilsētas vidē gan no arhitektūras, gan gaisa kvalitātes viedokļa. 

Kapacitātes trūkuma dēļ lielu daļu atkritumu Latvijā uzglabājam kādā no 10 poligoniem. Šobrīd atkritumu poligonos tiek apglabāti 63,8% no visiem radītajiem atkritumiem, taču izvirzītais mērķis nosaka, ka pēc 15 gadiem tie drīkstēs būt ne vairāk kā 10%. Līdz 2030. gadam jāsamazina poligonu skaits un VARAM aplēses nosaka, ka nākotnē Latvijā varētu būt tikai pieci poligoni. Tas nozīmē, ka aprites ekonomikas principu ieviešana būs neizbēgama, tomēr jau šobrīd varam veicināt uzņēmēju interesi. 

Latvijā vēl nav skaidras atkritumu apstrādes filozofijas un daudziem uzņēmējiem nav skaidrs, kāpēc būtu jāpievēršas aprites ekonomikai? Manuprāt, viens no atbildīgo ministriju uzdevumiem ir skaidrot ieguvumus un izglītot uzņēmējus. Pirmkārt, jāuzsver, ka par pārstrādes procesu atbild valsts, tas nozīmē, ka uzņēmējam atliek vien strādāt pie risinājumiem, kā šos pārstrādātos resursus pārvērst jaunos produktos. Jau pieminētie piemēri apliecina, ka virkne uzņēmēju ir atraduši šos risinājumus, piemēram, no pārstrādāta papīra veidojot olu iepakojumus u.c. produktus, tomēr skeptiķu aizvien ir vairāk. Un skepse sakņojas nezināšanā. Prognozēju, ka tuvāko trīs vai četru gadu laikā domāšana mainīsies. 

Būtiska loma šeit ir arī izglītības sistēmai – skolās un augstskolās attiecīgajos studiju virzienos aizvien vairāk jāintegrē aprites ekonomikas jautājumi, jo tā ir nākotnes domāšana, nākotnes profesijas un nākotnes bizness. Patiesībā – jau šodienas. Savukārt, no valsts puses būtu jāorganizē dažādi semināri un izglītojošas kampaņas uzņēmējiem. Aprites ekonomika viennozīmīgi ir jautājums, kurā nepieciešams arī nevalstiskā sektora atbalsts, piemēram, LTRK iesaiste. Runājot par to, kurš no aprites ekonomikas iegūs vairāk, jāpiezīmē, ka nacionālā un ES līmenī jādomā arī par mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) iespējām. Ir skaidrs, ka MVU bez papildus atbalsta iespējām nevarēs salīdzinoši ātri pāriet uz aprites ekonomiku un ir jārada mehānismi, kā ar ES fondu līdzekļu palīdzību, segt izdevumus, kas neizbēgami radīsies. 

Eiropas un nacionālā līmeņa normatīvie akti, protams, apliecina, ka transformācija uz aprites ekonomiku ir neizbēgama, tomēr mērķis nav šo risinājumu ieviešana ar “sakostiem zobiem”, bet gan izpratne un veiksmīgu risinājumu radīšana, kas sniegtu ieguvumus ne tikai videi, bet arī uzņēmējiem un patērētājiem.

Ekonomikas un kultūras augstskolas studiju programmas “Aprites ekonomika un sociālā uzņēmējdarbība” direktors Edgars Čerkovskis

Foto: publicitātes