Triju Baibu grāmatu izdevniecība

Ginta: Pirms gada žurnālā “Santa”, rakstā “Lēciens ar sapņu izpletni”, Jūs minējāt, ka “pašlaik vēl esam bīstamā posmā, riskējam visu pazaudēt kuru katru brīdi”. Kas ir mainījies šī gada laikā un vai ir iegūta drošības sajūta?

Baiba Lasmane: Tās izjūtas daudz laikam nav mainījušās, tikai vairāk grāmatas (smejas).

Baiba Norlinde: Vairāk, ko zaudēt (smejas).

BL. Iegūta noteikti pieredze. Atskatoties ir lietas, ko darījām pareizi un lietas, kurās kļūdījāmies. Bet skaidrs ir viens, mums patīk to darīt un arī turpmāk vēlamies to īstenot. Vēl ir tā sajūta, ka kaut nu izdotos nostabilizēties, jo pagaidām ir vēl tāds ieskrējiena posms, mazliet ilgāks, nekā cerējām.

BN: Man gan liekas, ka ir sācies atspēriens. Iepriekš bija tāds lēns ieskrējiens, bet tagad ir tā sajūta, ka ir kāpums un iet uz priekšu.

Ginta: Kas ir bijis grūtākais Jums šajā posmā?

Baiba Bērziņa: Grūtākais? (aizdomājas) Man viss patīk! Es neredzu tās kā grūtības, jo ir interesanti. Tās lietas, kuras mēs nesaprotam, mēs izejam viņām cauri, mēs viņas izdaram un saprotam – “o!, tagad mēs zinām!”. Tās ir grūtības, kas ir patīkamas.

BL:  Tas ir tāpat kā braukt ar ūdenslēpēm. Ja grib vieglāk, tad ir jāpaliek krastā. Bet ja grib, lai ir forši, interesanti un aizraujoši tad ir jākāpj uz slēpēm. Tas nav vieglāk, bet noteikti interesantāk. Tas ir azarts. Ja mēs izdodam nepareizo grāmatu, viņa neaiziet. Tās likmes ir augstas, izdot vienu grāmatu, skatīties vai tas bija pareizs lēmums vai nē.

BB: Tā ir loti, ļoti liela komandandas sajūta. Mēs esam trīs un tā ir fantastiska pleca sajūta. Mums ir dažādas zināšanas un pieredzes un līdz ar to mēs to visu varam likt lietā.

Ginta: Kā radās šī ideja par savu grāmatu izdevniecību?

BB: Sagatavošanās periods līdz pirmajai grāmatai bija ļoti garš. Pagāja apmēram kāds gads.

BL: Mums ar vienu Baibu (Bērziņu) bija mazs biznesiņš un mēs sapratām, ka varam sastrādaties. Pārējām Baibām bija kādreiz doma izdot grāmatu. Baiba Norlinde gribēja rakstīt grāmatu. Tad tā, pakāpeniski darbojoties, nolēmām, ka trim Baibām jāver vaļā sava izdveniecība „BaibaBooks”.

BB: Sākumā bija pilnīgi cits koncepts.

Ginta: Kāda bija sākotnējā iecere?

BB: Stāsts ir par kādu skaistu bilžu grāmatu. Turēju viņu rokās un domāju, ka lepotos, ja es šādu grāmatu izdotu. Tas uzstādījums tad arī palika, ka izdosim grāmatas par citu valstu kultūru. “Pāri citroniem. Optimisms Andalūzijā” bija par Spāniju, kam sekoja “100 soļu ceļojums” par Franciju un Indiju.

Ginta: Kā ar atbalstu no apkārtējiem? Jo toreiz, kad Baiba Bērziņa ieminējās par izdevniecības dibināšanu un grāmatu izdošamu, mēs jau skaļi protams neteicāt, ka tā ir, traka ideja..

BB: Neviens laikam skaļi neteica, jo es tādu nejutu!

BN: Man liekas, ka neviens neticēja!

Ginta: Kā šo ideju uztvēra ģimene un draugi?

BL: Es vēl dzīvoju mājās, tikko bija piedzimis otrs bērns un man sanāca tāds garais dekrēts. Tajā brīdī es sapratu, ka man ir beidzot iespēja darīt, ko es gribu. “BaibaBooks” man palīdzēja atslēgties no ikdienas darbiem mājās. Man bija dota tā iespēja  un vīrs zināja, ka es tieku prom no mājām un atpūšos kādu laiciņu no ģimenes, tad atgriežoties esmu smaidīga un mīļa mamma. Paralēli es pa vakariem strādāju no mājām, un es vismaz arī īsti tā pārējiem neko neteicu, ka mums tagad būs izdevniecību, mēs tagad izdosim grāmatas…

BB: Mēs nekad nepozicionējām, ka mēs tagad būsim lielie izdevēji, mēs vienkārši teicām ar ko mēs tagad nodarbojamies un ko mēs tagad darām.

Ginta: Kā tapa pirmā grāmata? Jo sapratu, ka līdzekļus tās tapšanai Jūs..

BL: Sakasījām krājkasītē (smejas).

BB: Tā man liekas bija žurnālā „Santa” rakstīts (smejas).

BL: Neviena no mums to nevarētu ne finiansiāli, ne zināšanu līmenī uzsākt. Tikai tagad, esot kopā, mēs mēģinam to celt, mēs to ceļam.

BN: Mūsu bonuss bija tas, ka visu uzsākām palēnām. Tā kā tā bija mūsu nauda, kas bija ierobežota, tad mēs tā lēnām, izdevām vienu grāmatu, paskatāmies kā tā aiziet. Tikai tagad man ir tā sajūta, ka mēs esam ieskrējušās.

Ginta: Vai bija kāds pie kura vērsties pēc padoma, piemēram, par organizatoriskām lietām un autortiesībām?

BB: Mēs pašas gājām, lasījām likumus, literatūru, ārzemju mācību grāmatas.

BN: Sākotnēji atrast, kam pieder autortiesības, ir visgrūtākais. Mēs atrodam vienu, kas parforvardē uz citu, tas savukārt vēl uz citu. Tad tu saraksties ar kādu no Anglijas, Amerikas, Austrālijas..

BL: Beigās autortiesības ir Polijā (smejas).

Ginta: Kāda izskatās Jūsu darba diena?

BN: Mēs tiekamies reizi nedeļā, strādājam visu dienu,  ir darāmo darbu saraksts.

BL: Man mājās ir dārzs ar ābeli, un es bieži smejos “ar ābolu zem ābeles”. Es varu strādāt mājās, tajā brīdī, kad man ir izdevīgāk. Vasarā apkārt skrien bērni un ir jāatrod tikai pareizais ēnas leņķis…

Ginta: Kā notiek lēmumu pieņemšana par nākamo grāmatu, kas tiks tulkota un izdota?

BN: Tas par katru grāmatu ir atsevisķš stāsts. Nāk recenzijas no grāmatu aģentūrām, skatāmies internetā starptautiskos blogotājus, cik autori ir atpazīstami. Kad tiekam tik tālu, kad tas atbilst mūsu nišai, tad grāmata tiek izlasīta un noprezentēta Baibām.

Ginta: Kā aizsākās Jūsu mīlestība pret grāmatām?

BB: Lai gan es bērnībā daudz lasīju, visspilgtākās atmiņas ir par to, ka es spēlēju un veidoju pati savu bibliotēku, ar kartiņām, liku grāmatas pēc augumiem, kārtoju tās plauktā. Pēc profesijas esmu grāmatsējēja, līdz ar to, esmu ar grāmatām tīri tehniski jau kopš skolas laikiem saistīta. Dzīve iet caur grāmatām, grāmata ir blakus man visu laiku.

BN: Ne bērnībā, ne skolā neatceros sevi kā grāmatu lasītāju. Man bija priekšstats, ka visas grāmatas ir garlaicīgas. Vismaz tās, kurām es tiku klāt. Tomēr pie grāmatu lasīšanas mani ievirzīja divi mani labi draugi, kuri tā lēnām, lēnām ieveda šajā grāmatu pasaulē. Tagad es esmu pilnībā tajā iekšā.  Zinu, kuras man patīk.. Bet tās mēs neizdodam!

BB: Tās mēs neizdodam, kuras viņai patīk (smejas)

BN: Izdodam tās, kuras man ļoti, ļoti patīk (smejas). Tādam priekam man patīk lasīt latviski, jo darbam lasu angliski. Kaut kas tajā latviešu valodā man ir tuvs.

Ginta: “BaibaBooks” ir grāmata bērniem – “Lielā bilžu grāmata” un grāmata jauniešiem “Mēs bijām meļi”. Kādas ir Jūsu attiecības ar šīm divām auditorijām? Vai nav tā, ka jaunieši ir tā paaudze, kuri vairs nelasa grāmatas?

BL: Blogeri, kuri pārsvarā visaktīvāk raksta atsauksmes par grāmatām ir jaunieši, tāpēc nevaru piekrist, ka jaunieši būtu nelasošā paaudze.

BN: Tas vai jaunieti ieinteresē grāmata ir atkarīgs no pašas grāmatas. Jo lielāka izvēle, jo vairāk jaunieši lasīs.

BL: Mēs jau kādu laiciņu domājām – vajadzētu izdot grāmatu jauniešiem. Tikai jautājums, vai viņi lasa un ko viņi lasītu, lika mums apdomāt divreiz. Tad mēs paņēmām 2014.gada labāko jauniešu romānu. Šobrīd tā kalpo kā lieliska dāvana izlaidumos.

Ginta: Recenzijā “Sapņu sala” bija jauks teikums, ka “šī grāmata ir mudinājums piebremzēt un sarūpēt dāvanas sev”. Kādi ir Jūsu ikdienas mazie “dzīves prieciņi” un dāvanas, ko sarūpējat sev pašas?

BN: Man tagad ir skaists lutināšanas periods. Kādu laiku nestrādāju, beidzot varu pieslēgties “BaibaBooks” ar pilnu atdevi. Varu nodoties grāmatām un nākotnes plānošanai. Tieši šajā periodā es jūtos kā dzīvojot kā sapnī, pilnīgi izbaudot pavasari un vasaru.

BL: Vislabāk patīk vienkārši pabūt pāris dienas vienai. Tas ir tas veids, kā es atjaunojos visvairāk. Nekādi spa nestrādā tik efektīgi.

BB: Sevi lutinu ar pastaigām gar jūru. Tur es saprotu, cik esmu maza pret visu lielo pasauli. Vienmēr liekas, ka pie jūras atrodos citā dimensijā. Bet vislabākā dāvana, ko es varētu sev sagādāt, ir ceļojums. Tie man ļoti, ļoti patīk. (Sapņaini) Itālija…

Ginta: Kādi ir “BaibaBooks” mērķi un idejas tuvākajiem 5 gadiem?

BB: Nepazaudēt prieku procesā. Lai tas kļūst par biznesu, bet lai mums joprojām patīk.

Ginta: Pagaidām Jums nav latviešu autoru grāmatu, vai nākotnē “BaibaBooks” plāno izdot kaut ko arī no pašmāju literatūras?

BL: Tieši šobrīd tas ir mums palēnām sakustējies. Ir interese un daži piedāvājumi no autoriem, mēs skatīsimies. Lai gan princips joprojām ir tāds, ka mēs izdodam grāmatas, par kurām mēs ticam, ka viņas ir vērts izlasīt.

Ginta: Tuvojas atvaļinājuma laiks, kad cilvēki pieķeras beidzot pie grāmatu plaukta. Kuras grāmatas un kāpēc Jūs ieteiktu lasītājiem, dodoties atvaļinājumā?

BL: Noteikti ir jāņem divas. Viena no tām “Mēs bijām meļi”, jo šo grāmatu izlasīs vienas nakts laikā, tāpēc noderēs otra grāmata – “Grāmatnieks, kurš atrada dzīvi”. Ja tuvāki lauki vai dodoties svinēt Jāņus, līdzi  var paņemt “Pāri citroniem. Optimisms Andalūzijā”, kas noteikti ir jāuzdāvina mammai vai vecmammai, kuras par šo grāmatu būs sajūsmā. Grāmata “100 soļu ceļojums” ir domāta īsteniem gardēžiem, tiek kam patīk piedomāt, lai viss uz grila svētkos ir garšīgs un gaumīgs. 

Teksts un foto: Ginta Ozoliņa