Sociālie mediji un vecums: vai medaļa ar divām pusēm?

Salīdzinot ar citām diskriminācijas formām, eidžismu (diskrimināciju uz vecuma pamata) ikdienā pamanām vismazāk. Tā ir problēma, jo, piemēram, Pasaules Veselības organizācija norāda, ka patiesībā eidžisms varētu būt daudz izplatītāks diskriminācijas veids, nekā krietni plašāku uzmanību saņemošās citas diskriminācijas formas: seksisms, homofobija vai rasisms. Kamēr citas diskriminācijas formas “skaļi kliedz”, eidžisms klusi mājo gan darba, gan sociālajā vidē, gan sociālo mediju ierakstos. Nereti jaunieši pie gados vecāku cilvēku ierakstiem un bildēm sociālajos medijos norāda – Tev šeit nav jābūt, Tu tam esi pārāk vecs! Šāda uzvedība ir bīstama ne vien tāpēc, ka tā nemotivē gados vecākus cilvēkus aktīvāk izmantot digitālo ierīču sniegtās iespējas, bet arī tāpēc, ka tā veido citos jauniešos stereotipus un aizspriedumus par gados vecākiem cilvēkiem. Šī raksta mērķis būs iedziļināties eidžisma izpausmēs un cēloņos digitālajās platformās.

Postošā COVID-19 pandēmijas ietekme

Visai vienprātīgs viedoklis mediju pētnieku vidē ir tāds, ka COVID-19 pandēmijas laikā negatīva satura apjoms par gados vecākiem cilvēkiem sociālo mediju saturā pamatīgi palielinājās un viņi daudz intensīvāk saskārās ar naida runu, verbāliem uzbrukumiem. Piemēram, sociālo mediju platformā “Twitter” pandēmijai veltītā saturā plaši tika izmantota mirkļbirka #BoomerRemover, ar kuru īpaši tika akcentēts, ka vīruss ir nāvējošs gados vecākajai paaudzei. Tas nozīmē, ka ar vecumu saistītu aizspriedumu problēmas aktualitāte ir pieaugusi. Bet nekādā ziņā tā nav jauna. Drīzāk var teikt, ka pandēmija izgaismojusi to, ka dažādu paaudžu savstarpējā saskarsme ir ļoti neviennozīmīgs temats arī digitālajā vidē. Būtiska cilvēku dzīvildzes palielināšanās 20.gadsimta otrajā pusē ir radījusi situāciju, ka jāsadzīvo vairāku paaudžu pārstāvjiem, bieži ar ļoti atšķirīgu pieredzi, kultūru, vērtībām. Tālāk rakstā es izklāstu divus galvenos eidžisma problēmas avotus: pašu lietotāju iesaisti tā pastiprināšanā un nostiprināšanā un to, kā savu artavu dod sociālo mediju algoritmi.

Diskriminācija uz vecuma pamata: kā mēs paši to veicinām

Pētniecībā tiek izmantots tāds jēdziens kā sociālās realitātes konstruēšana. Nu lūk, digitālajā vidē aktīvi tiek konstruēts priekšstats, ka ir kāds noteikts vecums, kad indivīdam vairs “nepiedien” uzturēties kādā noteiktā platformā un veidot un publicēt tajā saturu. Piemēram, analizējot gandrīz 350 videosižetus platformā “TikTok”, tika atklāts, ka to autori – indivīdi, kuri vecāki par 60 gadiem, – pārsvarā nodarbojas ar vecuma stereotipu atspēkošanu un atvaira tādus vārdiskus uzbrukumus kā “tu esi par vecu “TikTok””, “ej atpakaļ uz “Facebook”” un vēl skarbākus komentārus. Pētījumos kopumā atklājas, ka gados vecāki cilvēki sociālo mediju vidē bieži saskaras ar kiberbulingu (angliski cyberbullying), naidīgu un agresīvu attieksmi no gados jaunāku lietotāju puses, kuri pauž, ka gados vecākie neuzvedas atbilstoši, ka viņiem nav vietas digitālajā vidē kopumā vai konkrētajā platformā. Jauniešu veidotajā saturā parādās tematika par konfliktiem ar vecākas paaudzes pārstāvjiem saistībā ar tehnoloģiju lietošanu, notiek senioru it kā digitālo prasmju trūkuma izsmiešana u.c. Šāds saturs pastiprina priekšstatu, ka kaut kādā iedomātā vecumā indivīdi vairs nespēj būt prasmīgi digitālo rīku lietotāji, ka gados vecāki cilvēki neinteresējas par digitālām tehnoloģijām. Tas neveicina saprašanos starp paaudzēm, kā arī var izraisīt to, ko pētnieki sauc par negatīvu stereotipu internalizēšanu, gados vecākiem sociālo mediju lietotājiem arī noticot, ka viņiem nudien nevar būt labas digitālās prasmes un arī nav vietas tajās platformās, kurās pulcējas jaunākas paaudzes pārstāvji. Sekas var būt samazināta labizjūta, zemāka apmierinātība ar dzīvi.

Sociālo mediju pētījumos arī atklājas, ka gados vecākie satura veidotāji (bieži ar humora “piešprici”) ļoti atklāti runā par novecošanās procesu, par dažādām ar vecumu saistītām slimībām un sadzīvošanu ar tām ikdienā. Kāda daļa no šā satura noteikti palīdz izprast, kas gadu gaitā notiek ar cilvēka ķermeni, bet pētnieki uzsver, ka eidžisma mazināšanā noteikti nepalīdz pārāk daudz varonīgu stāstu par to, ka teju ikviena ar novecošanu saistīta problēma ir pārvarama. Angļu valodā ir tāds vārds ableism (latviešu val.spējas), kas apzīmē pārliecību par kādu iedomātu fiziskās formas ideālu, uz kuru ir jātiecas. Lai no tā izvairītos, jāveicina, lai sociālo mediju saturā nesāktu dominēt pārspīlēta savas (joprojām) fiziskās varēšanas akcentēšana jebkurā vecumā. Pastāv riski, ka gados jaunākie sociālo mediju lietotāji, patērējot šādu saturu, iegūst no realitātes ļoti tālu esošu priekšstatu par to, kas notiek cilvēka ķermenī, tam novecojot, savukārt gados vecāki cilvēki sajūtas nepilnvērtīgi un kaut kādā mērā neiederīgi, ja viņu fiziskā varēšana atpaliek no video redzētajiem piemēriem.

Diskriminācija uz vecuma pamata: kā to veicina sociālo mediju algoritmi

Eidžismu diemžēl veicina tas, kā tiek būvēti sociālie mediji, kā tiek atlasīts mums kā lietotājiem pieejamais saturs. Tas ir labi dokumentēts pētījumos par darba piedāvājumu sludinājumiem. Tie atklāj, kā sludinājumus digitālā vidē izplata un padara pieejamus tikai gados jaunākiem cilvēkiem, ar algoritmu palīdzību no saņēmēju loka izslēdzot, piemēram, tos indivīdus, kuri pārsnieguši 40 gadu vecumu. Šādi iepriekš izveidoti tehniski vecuma filtri izslēdz vienlīdzīgas iespējas uzzināt par darba iespējām un konkurēt (bieži uz labāk apmaksātajām) vakancēm visu vecumu cilvēkiem. Tiek atņemta iespēja indivīdiem pašiem novērtēt savu piemērotību piedāvātajam amatam, jo viņi vienkārši par šādām vakancēm pat neuzzina. Indivīda nodzīvoto gadu skaits izvirzās par primāro kritēriju, atmetot kvalifikāciju, pieredzi, zināšanas. Kontekstā ar jau iepriekš minēto dzīvildzes palielināšanos un garāku periodu, ko cilvēki pavada aktīvā karjeras veidošanā, tas nozīmē ļoti nopietnas mākslīgi izveidotas grūtības pilnvērtīgi piedalīties darba tirgū pēc tam, kad tiek pārsniegta kāda iedomāta vecuma robeža.

Darba devēji, kuri izmanto sociālo mediju vidi darbinieku rekrutēšanai, bieži pastiprina ar vecumu saistītus aizspriedumus, piemēram, pozicionējot, ka viņi pieņem darbā nesenus augstskolu absolventus, vai tikai jaunus un ambiciozus cilvēkus, vai, raksturojot šīm kompānijām vēlamo darbaspēku, pat tiek lietots pirms 20 gadiem Marka Prenski (Mark Prensky) radītais ļoti problemātiskais termins “digitālie iedzimtie” (angliski digital natives). Tāpēc, piemēram, ASV ir dokumentēti gadījumi, kad cilvēki darba pieteikumos slēpj vai melo, cik patiesībā viņiem ir gadu un kāda gadu izteiksmē ir viņu profesionālā pieredze, kā arī, piesakoties darbā, nomaina sava sociālo mediju profila attēlu, lai vizuāli atbilstu šādai “atjauninātai” darba pieredzei. Bet vēl nozīmīgāka problēma ir gados vecāku cilvēku iesaiste sociālo mediju platformu izstrādē un jaunu pakalpojumu veidošanā. Iztrūkstot viņu klātbūtnei, netiek apzināti un tāpēc netiek ņemti vērā dažādi ierobežojumi sociālo mediju lietošanā, kas varētu būt saistīti ar novecošanu, un kopumā sociālo mediju vides attīstībā netiek pārstāvētas visas paaudzes, kurām varētu būt intereses un arī viedoklis par to, kā šai attīstībai būtu jānotiek.

Atkāpjoties no problēmām, kas saistās ar nodarbinātību un platformu attīstību, vēl viena nu jau pamatīgi analizēta problēma sociālo mediju vidē ir tā sauktie virtuālie burbuļi jeb nosacītas virtuālas kopienas, kurās uzturas un savstarpēji ar saturu apmainās cilvēku grupas, kuras daļēji tiek veidotas ar algoritmu palīdzību. Pētnieki pārsvarā par virtuālajiem burbuļiem runājuši kontekstā ar politisko uzskatu formēšanos, viedokļu polarizāciju. Bet te ir vieta arī satraukumam par starppaaudžu kontakta mazināšanos. Ikdienas gaitās, darbā, izglītības iestādēs, iepērkoties, esot sabiedriskajā transportā, ejot pa ielu, mēs vairāk vai mazāk saskaramies ar dažādu paaudžu cilvēkiem. Bet digitālajā vidē tas ir problemātiski, jo svarīgs aspekts šo virtuālo grupu izveidē ir līdzīgas intereses un tas, ka vairāk tiek piedāvāts tāds saturs, kuru veido mums pēc vecuma (izskata) līdzīgi cilvēki. Attiecīgi, ja vien paši sociālo mediju lietotāji īpaši necenšas piekļūt saturam, kuru veidojuši citas paaudzes cilvēki, tad platforma arī to nekādi neveicina.

Kur ir risinājumi?

Kā jau sākumā minēju, eidžisms ir viena no “neredzamajām” diskriminācijas formām. Tāpēc vēl jo vairāk to jācenšas mazināt, piemēram, nevis tikai vārdos, bet darbos īstenojot visas paaudzes iekļaujošu sociālo mediju vides attīstību. Tas nozīmētu veicināt un atbalstīt visu vecumu sociālo mediju lietotājus oriģināla satura veidošanā un izplatīšanā, sniegt iespējas attīstīt atbilstošas digitālās prasmes. Ikvienam sociālo mediju lietotājam būtu jācenšas izvairīties no vecāka gadagājuma indivīdu stigmatizācijas, stigmu pastiprinošu vārdu, izteicienu lietošanas.

Par sabiedrības veselību atbildīgajām organizācijām, medijiem viena iespēja būtu vairāk skaidrot, ka novecošanas process katram ir ļoti atšķirīgs, cilvēka vajadzības un varēšana ir ļoti dažādas. Neviena paaudze, neviena sabiedrības grupa nav pilnībā homogēna – labāka izpratne par šo arī sekmētu ar vecumu saistītu aizspriedumu kliedēšanu. Jaunu digitālu produktu un pakalpojumu izstrādes gaitā noteikti jāgādā, ka tajā iesaistās dažādu vecumu cilvēki. 

Un noteikti jāpiemin arī tas, ka eidžisms digitālajā vidē joprojām ir ļoti maz pētīta problēma. Šis ir darba lauks dažādas jomas pārstāvošiem pētniekiem – radīt jaunas zināšanas un labāku izpratni par šo problēmu. Tas dotu iespējas nākotnē arī veidot labākas rīcībpolitikas ar vecumu saistītās diskriminācijas mazināšanai.

Latvijā būtiski veicināt sabiedrības informētību par diskrimināciju, kas vērsta uz vecumu, tāpēc Sabiedrības integrācijas fonda kampaņas “Tas nav par vecumu”, galvenais mērķis ir īstenot pasākumus, kas mazina aizspriedumu un stereotipu veidošanos par gados vecākiem un gados jauniem cilvēkiem.

Par kampaņu:

Sabiedrības integrācijas fonds īsteno kampaņu “Izstāstīt saliedētību”, kuras mērķis ir, organizējot mērķtiecīgus atbalsta un tematiskos pasākumus, paaugstināt sabiedrības izpratni un informētību par vecumu diskriminācijas pamatu, veicināt sabiedrības integrāciju un dažādību, mazināt diskrimināciju un vairot sabiedrības toleranci.

Autors: Agnese Dāvidsone, Vidzemes Augstskolas asociētā profesore, vadošā pētniece

Foto: publicitātes