Signālvēzis: dabas harmonijas pārkāpējs Latvijas ūdeņos

Amerikas signālvēzis, iespējams, ir viena no zināmākajām ūdenī mītošajām vēžu sugām Latvijā, bet, cik daudzi zinās, ka tā ir invazīva suga? Tas sastopams gan upju straujtecēs, gan lēni tekošos posmos, arī ezeros.

Signālvēzis (Pacifastacus leniusculus) ir viena no trim invazīvākajām vēžu sugām Eiropā – suga sastopama 27 Eiropas valstīs un reģionos. Latvijā tas ievests apzināti 20. gadsimta beigās, lai saimnieciska izdevīguma vārdā uzlabotu vietējo vēžu krājumu, kas strauji samazinājās vēžu mēra ietekmē. Sākotnēji izvietots z/a “Brasla”, bet no tās ielaists Primma ezerā Salacas upes baseinā. Pašlaik labi iedzīvojies Salacas baseinā un tur arī visbiežāk novērots. Diemžēl vēlāk vietējie iedzīvotāji sugu izplatījuši nesankcionēti, un signālvēzis ir pierādījis, ka tā ietekme uz ekosistēmām ir daudz plašāka un sarežģītāka, nekā sākotnēji paredzēts.

Signālvēzis ir izturīgs pret dažādiem negatīviem vides apstākļiem un slimībām, tostarp vēžu mēri, ko tas pats var pārnēsāt. Tas ieņem to pašu ekoloģisko nišu, ko vietējais platspīļu vēzis (aizsargājama suga), ātri vairojas un izkonkurē gan platspīļu vēzi, gan citas vēžu sugas. Piemēram, Primma ezerā, kur tika ielaists signālvēzis, vietējā platspīļu vēža populācija ir izzudusi. Nav zināms par citiem gadījumiem, kad abu sugu populācijas vienlaikus spētu pastāvēt kādā citā ūdenstilpē. Signālvēža spēja pielāgoties dažādām ūdenstilpēm, sākot no maziem dīķiem līdz lieliem ezeriem un upēm, padara to par īpaši bīstamu invazīvo sugu, turklāt signālvēži atšķirībā no platspīļu upesvēža ir mazāk prasīgi pret ūdens kvalitāti.

Invazīvās sugas var mainīt vietējo bioloģisko daudzveidību. Signālvēzis barojas ar vietējiem ūdens bezmugurkaulniekiem, piemēram, mazākiem vēžiem, moluskiem un ūdens kukaiņu kāpuriem, kā arī ūdensaugiem. Signālvēža izplatība ietekmē arī saimniecisko darbību, jo samazina vietējo vēžu populāciju, kas ir nozīmīgs resursu avots vietējiem zvejniekiem un tirgotājiem.

Signālvēzis viegli izceļas

Tas ir vidēja lieluma (ap 13 cm garš) zilgani vai sarkanīgi brūns vēzis. Pieauguši tēviņi ir lielāki par mātītēm un var sasniegt ap 16 cm, pieaugušas mātītes – ap 12 cm. Signālvēža ķermenis ir gluds, bez dzeloņiem ar masīvām un strupām spīlēm. Tā galvenā atpazīšanas un raksturīgā pazīme – savienojuma pamatnē starp spīles pirkstiem ir gaišs plankums, kas redzams kā jauniem, tā pieaugušiem īpatņiem. Tas atšķir no platspīļu vēža, dzeloņvaigu vēža un šaurspīļu vēža.

Šī agresīvā suga strauji vairojas, un tai ir salīdzinoši liels dzīves ilgums. Vienā metienā mātītei ir no 200 līdz 400 ikru, bet dzimumgatavību sasniedz dzīves trešajā gadā. Signālvēzis vidēji dzīvo 15–16 gadus, bet, ja apstākļi ir labvēlīgi, var nodzīvot 20 gadus!

Kā cīnīties? 

Cīņa pret signālvēzi ir sarežģīta un prasa integrētu pieeju. Lai kontrolētu šīs invazīvās sugas izplatību, ir nepieciešama koordinēta rīcība, kas ietver sabiedrības izglītošanu, stingru kontroles pasākumu ieviešanu un regulāru monitoringu. Ļoti svarīga ir sabiedrības līdzdalība, jo signālvēža izplatību var ierobežot, ievērojot noteiktus piesardzības pasākumus, piemēram, nelietojot signālvēžu ķeršanai izmantotos zvejas rīkus ūdenstilpēs, kurās dzīvo platspīļu vēzis. Tāpat nevajadzētu pieļaut šo vēžu pārvietošanu starp ūdenstilpēm vai veidot sieta barjeras. Tādējādi iespējams ierobežot vēžu izplatību uz līdz šim neinvadētajām ūdenstilpes daļām. Barjeru veido un izvieto tā, lai vēži nevar ne cauri, ne garām, ne pāri tai izkļūt, bet vienlaikus tiek nodrošināta ūdens plūsma caur to. Taču jāņem vērā, ka mazie vēži, sākot patstāvīgu dzīvi, ir tikai ap 1 cm gari un var izkļūt cauri sieta “acīm”, tādēļ pēc barjeras izvietošanas veic vēžu ķeršanu.

Viena no izplatītākajām metodēm ir vēžu ķeršana ar krītiņu – Latvijā tā ir tradīcijām bagāta nodarbe. Ķeršana ar vēžošanas krītiņu nozīmē krītiņa vidū piestiprināt aromātisku ēsmu, piemēram, svaigu vai viegli pūdētu gaļu (aknas) vai zivi, bet pašu krītiņu iesiet striķī, ko piestiprina pie kāta. Krītiņu ievieto ūdenī un regulāri (1–2 reizes stundā) pārbauda, izceļot no ūdens un nolasot vēžus, kas tajā iekļuvuši baroties. Cita metode – lasīt ar rokām, staigājot pa ūdenstilpi tās seklākajās daļās un uzlasot redzamos vēžus. Tikai jāatceras – šo vēzi labāk ņemt no aizmugures, jo tas spēj spīles pacelt 90 grādu leņķī un sāpīgi iekampt rokā. Var pievilināt arī ar zivīm vai gaļu. Vēžotāji zina teikt, ka signālvēzi var ķert arī pa dienu, jo tas nebaidās no spilgtas saules. Taču parasti vēži ir aktīvi naktī. Labākie mēneši šīs sugas ķeršanai ir jūlijs un augusts.

Vēžus pēc nolasīšanas iznīcina vai lieto pārtikā, ja tie pārsniedz izmēra limitu (8 cm), bet ja nepārsniedz – atlaiž atpakaļ ūdenstilpē. Ir arī citas iespējas – ūdenstilpes nolaišana, barjeru veidošana, plēsīgo zivju – vēdzeļu, līdaku, asaru, zandartu – ielaišana. Aicinām iepazīties ar makšķerēšanas un vēžošanas noteikumiem https://likumi.lv/ta/id/279205-makskeresanas-vezosanas-un-zemudens-medibu-noteikumi, jo vēžus var ķert tikai makšķerēšanas, vēžošanas un zemūdens medību noteikumos norādītajās vietās vai licencētajās vēžošanas vietās, iegādājoties speciālu vēžošanas licenci. Jābūt arī derīgai makšķerēšanas, vēžošanas un zemūdens mednieka kartei.

Cīņa pret invazīvām sugām ir nepārtraukts process, kas prasa gan zinātniskos pētījumus, gan sabiedrības iesaisti. Tikai kopīgiem spēkiem mēs varam saglabāt un aizsargāt mūsu dabas resursus nākotnes paaudzēm, nodrošinot Latvijas ūdeņu ekosistēmu ilgtspējību un bioloģisko daudzveidību.

Novērojumus var iesniegt divos veidos – vietnē www.invazīvs.lv un mobilajā lietotnē “Survey123”, kurā nepieciešams uzstādīt ziņošanas anketas pirms došanās dabā. Instrukcija darbam ar mobilo lietotni un anketu uzstādīšanai pieejama tīmekļvietnē www.invazivs.lv.

Foto: publicitātes