Sausā atlikuma dzejas lasījums

25. janvārī 6 jaunākā Literārās akadēmijas kursa absolventi – Kaspars Zalāns, Ieva Viese-Vigula, Elīza Dāldere, Rihards Ošenieks, Lāsma Olte un Loreta Kalnina – lasīja savus jaunākos, ne tik jaunākos un vienkārši mīļākos dzejas veikumus Ojāra Vācieša muzejā.

Kaspars Zalāns ir jaunās paaudzes dzejnieks, publicējies Satori, konTEKSTS, Kultūrzīmes un Domuzīme. Lasījis savus dzeju Vērmanes dārzā, Hāgenskalna Komūna, Rīgas mākslas telpa un citviet.
Ikdienā darbojas sabiedriskajās attiecībās un tulko ar literatūru saistītus tekstus.

Elīza Dāldere par sevi saka: “Dažreiz rakstu īsi pirms izkāpšanas no autobusa, pavisam spontāni un negaidīti. Un tā mēģinu saprast zemapziņas darbības principus. Radošā biogrāfija ir kā tintes kleksis uz balta papīra. Ik pa laikam piedalos dzejas lasījumos. Patīk lasīt un pastaigāties pa Pārdaugavas ielām.”

Ieva Viese-Vigula ikdienā strādā par reklāmas tekstu autori, bet regulāri raksta kritikas un pētījumus par literatūru un kino portāliem Satori, Kino Raksti, Punctum. Padziļināti interesējas par animāciju un latviešu animācijas vēsturi. Publicējusi vairākus stāstus pieaugušajiem un bērniem.

Rihards Ošenieks par sevi saka “esmu 18 gadus vecs ģimnāzists. Ziemās vāru kafijas, bet vasaras pavadu brokoļu plantācijās Beļģijas biofermās. Man patīk vērot kūstošu sniegu un smērēt sviestmaizes. Kad nedaru to, rakstu dzejoļus par nīlzirgiem, pusmūža krīzi un absurda neizbēgamību.”

Loreta Kalniņa sevi izvēlas aprakstīt dzejoļa formā:

vārds Trausla
uzvārds Vāze
vecums neskar
dzimums nosakāms pēc formas
tautība porcelāniete
intereses ziedi
nodarbošanās uzglabāšana
vidējie mēneša ienākumi milimetrs putekļu

Lāsma Olte par sevi saka: “Bērnībā man bija pašai sava makšķere, ar kuru ķēru savai kaķenei grunduļus. Upes ūdens bija tik caurspīdīgs, ka varēju izvēlēties, kurai zivij piedāvāt uzķerties uz āķa. Tāda pat sajūta man bija par dzejas rakstīšanu, kad tikko sāku to darīt — tas bija pirms 2 gadiem Literārā Akadēmija pie Ronalda Brieža. Nejauša, uz āķa uzvērta rindiņa man atnesa dzejoli — vismaz es ticēju, ka tas ir dzejolis. Tagad es vairs nesaprotu, kas ir tārps un kas zivs.
Kāds darba kolēģis man jautāja: “Kā dzejā?”. Atbildēju, ka “man patīk mācīties, pēc tam jau tikai darbs, un strādāt man nepatīk.”
“Vai es zinot, ka Māris Čaklais patiešām esot bijis čakls?” noteica viņš.”

Par muzikālo pavadījumu rūpējās Kārlis Lazdovskis un Kārlis Ruža.
Mūziķis Kārlis Lazdovskis ir spēlējis bungas jau no pusaudžu laikiem. Spēlēts ir mazās pagrīdes grupās “Be Ree”, Parára” un “Trigger Happy” Pēdējā gada laikā viņam ir radusies vēlme apvienot mūziku ar citiem mākslas formātiem, piemēram, dzeju.

Kārlis Ruža par sevi saka: “Es gan jau sāku pirms kādiem 7 gadiem kopumā, ar datormūziku un elektroniku ņemos pēdējos piecus. Reizēm ir sajūta, ka esmu vienkārši interfeiss starp skaņu un nejaušību, tomēr ir sajūta, ka galarezultāts tomēr kaut ko par mani pasaka un tas ir izpausmes formāts.”

Foto un video: Inga Nestere un Ģirts Spēlmanis