Saldais bieds – kas mums būtu jāzina par cukura ietekmi uz cilvēka veselību?

Ikviens no mums kaut reizi ir domājis par to, kāda ir patiesā cukura ietekme uz mūsu ķermeni. Gan sabiedrībā, gan ekspertu vidū ir raisījušās dažādas diskusijas par to, vai cukurs būtu jāiekļauj uzturā vai tomēr jāsaka stingrs “Nē!”. Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas endokrinoloģijas nodaļas virsmāsa un Latvijas Diabēta aprūpes māsu apvienības priekšsēdētāja Līga Ārente skaidro, ka vairumā gadījumu šo mulsumu un diskusijas rada tas, ka atsevišķas produktu grupas, kuru sastāvā ir cukurs, piemēram, augļi vai medus, tiek definētas kā “veselīgi produkti”, kurus var ēst bez mēra. Diemžēl tā tas nav! Cukurs ir organisma enerģijas avots, taču pārmērīgā daudzumā tas var radīt nopietnas veselības problēmas.

Saudzē savu ķermeni – seko līdzi patērētajam cukura daudzumam

Cukurs ir koncentrēts enerģijas avots. Organismā tas pārvēršas par glikozi un ir galvenais organisma enerģijas avots. Varētu teikt, ka tas ir kā benzīns spēkratiem. Problēmas sākas tad, kad to sākam lietot pārmērīgos daudzumos. Pirmkārt, vienkāršie cukuri gremošanas traktā ļoti strauji tiek pārstrādāti, un īsā laikā strauji paaugstinās glikozes līmenis asinīs. Tas izraisa strauju insulīna izdali un sekojošu strauju cukura līmeņa krišanos, kā rezultātā atkal rodas apetīte. Tas veido situāciju, kad cilvēkam visu laiku gribas ēst. Otrkārt, neiztērēto glikozi organisms pārveido par „stabilajām rezervēm” taukaudu veidā. Šādi rodas liekais svars, insulīna rezistence un visbeidzot 2. tipa cukura diabēts. Liekais svars dod lielu ieguldījumu arī citu nopietnu slimību attīstībā – tādu kā sirds – asinsvadu slimības, paaugstinātu asinsspiedienu u.c. 

Sešas tējkarotes lielam, divas – mazam   

Ja runājam tieši par uzturam pievienoto cukuru, optimālais apjoms pieaugušajiem ir 25 grami dienā jeb ne vairāk kā 6 tējkarotes, bērniem no 4 gadu vecuma – 19 gramu jeb ne vairāk kā divas tējkarotes cukura dienā. Kopumā dzīvības procesu nodrošināšanai pieaugušam cilvēkam ar nelielu fizisko aktivitāti nepieciešams aptuveni 150 g glikozes, kuru var atrast gandrīz visos produktos. Piemēram, 90 gramus smags kartupelis ir divu tējkarošu cukura vērts. Ja esat saldummīlis vai cilvēks ar cukura diabētu, alternatīva cukuram ir dabiskie vai mākslīgie saldinātāji, kas atvieglo glikozes līmeņa kontroli asinīs. Šī produktu grupa ir diezgan plaši pētīta un pilnīgi noteikti nav kaitīga, ja ievērojam pieļaujamās devas. Ir gan viena problēma – ražotāji neuzrāda pievienotā saldinātāja daudzumu savos produktos, jo nav šāda likumiskā regulējuma. Šī ir ļoti plaša tēma, bet īsumā: viss jālieto ar mēru, arī saldinātāji. Protams, dabiski produkti vienmēr būs labāki par mākslīgajiem, tāpēc mēģiniet ievērot veselīgas cukura lietošanas normas. 

Domā kritiski, analizē ražotāja sniegto informāciju

Jēdziens „slēptie cukuri” ir ļoti interesants, jo vairumā gadījumu cukuru neviens nav „slēpis”. Visi produkti, kuriem ir salda garša, satur cukuru, taču vairumā gadījumu cilvēki neapzinās, cik daudz. Piemēram, jogurts – brīnišķīgs piena produkts, centrālais kalcija avots cilvēku uzturā, bet vienā porcijā (160 – 180 gramu) var būt līdz pat 7 tējkarotēm cukura jeb visas dienas cukura deva. „Slēptie cukuri”, manuprāt, ir tikai tā saucamajos diētiskajos un „diabētiskajos” produktos, taču informācija par to, ka produktam nav pievienots cukurs, ir ļoti mulsinoša. Ja lasīsim informāciju uz maizes iepakojuma, tad uzzināsim, ka uz 100 gramiem maizes ir 45 – 54 grami ogļhidrātu, tātad šķēlīte maizes, kuras svars ir 25 grami, satur 11 – 14  gramus salikto ogļhidrātu, kas savukārt satur noteiktu daudzumu cukura. Cukurs nav pievienots, taču tas tur ir. Tātad katra cilvēka draugs ir ražotāja sniegtā informācija uz produkta iepakojuma.

Ābols vai smalkmaizīte – salda daudz nevajag

Jau sengrieķu ārsts Galēns izteicās, ka „jebkuras zāles lielās devās var būt inde, bet inde mazās devās var būt zāles”. Tas attiecas arī uz ēdienu. Cukurs ir organisma enerģijas avots, bet pārmērīgā daudzumā tas rada daudz veselības problēmu. Sabiedrībā radies maldīgs priekšstats, ka “veselīgos produktus” var ēst neierobežoti, tā teikt – jo vairāk, jo veselīgāk. Diemžēl tā tas nav! Šis jēdziens izmantojams tad, kad salīdzinām līdzīga uzdevuma produktus. Piemēram, vidēji smalkmaizīte sver aptuveni 80 gramus, no tās aptuveni puse ir ogļhidrāti (gan baltie milti, gan cukurs), tātad 40 gramu. Tikpat daudz ogļhidrātu ir 400 gramos ābolu. Atšķirībā no smalkmaizītes ābolā ir daudz dažādu minerālvielu, šķiedrvielu un vitamīnu, īpaši C un B6 vitamīni. Taču, apēdot ābolu smalkmaizītes vietā, mēs ne tikai uzņemam mazāku cukura daudzumu, bet papildus arī vitamīnus, antioksidantus un šķiedrvielas. Secinājums – ja izvēlamies kārumu, ābols ir veselīgāks par smalkmaizīti, bet tik un tā neliels ābols (120 gramu) satur 2 tējkarotes vienkāršo cukuru (glikozi, fruktozi un saharozi). Pat, ja tas ir auglis vai medus, tas tik un tā satur cukuru. 

Foto: publicitātes