Pusaudžu stress: kas to izraisa un kā ar to cīnīties?

Ikviens no mums, arī jebkurš jaunietis, ir pakļauts stresam. Pusaudžu vecums vienmēr ir bijis izaicinošs attīstības periods, kas nes sev līdzi būtiskas, tomēr ļoti smagas pārmaiņas – gan kognitīvas un sociālas, gan fizioloģiskas. Šis pārejas posms var būt emocijām piesātināts un radīt zināmu stresu. Kā stāsta psihoterapeite Gunita Kleinberga, stress var būt gan veselīgs, gan atstāt negatīvas sekas uz mūsu veselību. Taču pastāv vairāki veidi, kā ar to cīnīties.

Lai gan stress var pozitīvi ietekmēt pusaudža veselību un attīstību, liela daļa jauniešu ikdienā tomēr cieš no stresa negatīvās puses. Nav vienotas definīcijas par to, kas konkrēti jauniešos un bērnos izraisa stresu. Tas, cik izteikti jaunietis piedzīvos stresu, ir saistīts ar temperamentu, iedzimtību un apkārtējo vidi. Stresu mēs piedzīvojam daudzās situācijās, un tas ir normāli. Svarīgi ir neizvairīties no šādām situācijām, jo katra nākamā stresu var palielināt. Mūsu smadzenes atceras atgadījumus, no kuriem esam aizbēguši, un uztver tos kā draudus, kas attiecīgi palielina stresa izpausmes. 

Faktori, kas ietekmē stresa līmeni

Pastāv vairāki faktori, kas var izraisīt stresu. Pirmkārt, pedagogs. Lai gan bieži par to neaizdomājamies, uz jaunieti ietekmi var atstāt visdažādākās nianses, piemēram, skolotāja balss tonis, mācīšanas stils vai rakstura iezīmes. Otrkārt, stresu var radīt arī mācību viela. Ja tā nav saprotama un jaunietim ir grūtības ar mācību struktūru, var rasties spriedzes sajūta un jautājums: “Kā es ar to visu tikšu galā?” Var rasties arī bailes prasīt palīdzību, jo šķiet, ka citi visu saprot. 

Vēl viens aspekts, kas atstāj iespaidu uz stresa līmeni, ir savstarpējās attiecības. Tās pusaudžu gados ir svarīgākas nekā jebkurā citā dzīves posmā. Ja bērns cieš no vienaudžu vardarbības, tas jau ir viens no galvenajiem stresa un nedrošības faktoriem. Pat, ja bērnam ar kādu no klasesbiedriem ir sliktas attiecības vai radusies kāda konflikta situācija, jaunietis izjutīs spriedzi un stresu, kā arī jutīsies nepieņemts un neiederīgs. 

Svarīgs faktors ir arī ģimene – vecāki un viņu nostāja pret mācībām. Bieži dzirdami scenāriji, kuros vecāki no bērniem uzstājīgi pieprasa aizvien labākus rezultātus mācībās. Nereti savi bērni tiek salīdzināti ar citiem. Šāda salīdzināšana var radīt papildu stresu un spriedzi. Ja vecākam ir svarīgas bērnu atzīmes, nevis vēlme mācīties, tad tiek aizmirsts par to, kā bērnam palīdzēt iemācīties un noturēties pie mācībām pat tad, ja tās viņam īpaši nepadodas vai nepatīk. Bērniem ir svarīgi būt labiem savu vecāku priekšā. Ja vecāki šo bērnu redz tikai caur atzīmēm, viņā var rasties pārliecība, ka labas atzīmes ir vienīgā lieta, kas vecākos radīs siltas jūtas pret viņu. Savukārt tas izsauc milzīgu stresu par to, ka viņu neviens nepieņems, ja būs slikti vai grūti mācībās.

Atpazīsti laikus!

Pazīmes, kas liecina par stresu, katram pusaudzim var būt citādākas. Mazākās klasēs to var novērot brīžos, kad bērns nemitīgi vēlas aiziet uz tualeti, padzerties. Par stresu var liecināt arī citas pazīmes – vēdera sāpes, galvas sāpes, vemšana. Gan skolā, gan mājās bieži var novērot izteiktu nemierīgumu vai pārlieku lielu emocionalitāti un raudulību. Ja ir aizdomas par to, ka bērns ir pakļauts stresam, vecāki pastiprinātu uzmanību var pievērst tam, vai jaunietim neparādās neraksturīgi liela apetīte vai tieši pretēji – tās trūkums. Uzmanība jāpievērš arī tam, kā pusaudzis tiek galā ar mācībām un kā komunicē ar apkārtējiem. Ja jūtamas dusmas vai aizkaitināmība, tas var būt indikators paaugstinātam stresa līmenim. Būtiski atcerēties arī par miegu. Vai bērns izguļas labi? Iespējams, ka viņam ir grūti aizmigt. Bērns var knibināt nagus, reizēm pat kost rokās. Ir bērni, kuri virpina matus. Tās ir pāris mazās pazīmes, kuras var pamanīt. 

Kā tikt galā?

Ja stress ir tik liels, ka bērns vai jaunietis netiek ar to galā, pirmais, ko var un vajag darīt, ir elpošanas vingrinājumi. Elpošana nomierina nervu sistēmu un mazina trauksmi. Jāmēģina, piemēram, ieelpot, aizturēt elpu un izelpot. Pastāv dažādi elpošanas vingrinājumi, tāpēc ikviens var atrast sev piemērotāko. Tāpat jaunietim jāiemācās ieklausīties sevī, lai spētu sev palīdzēt, kad tas nepieciešams. Stresa situācijās noderīgi ir fiksēt nomierinošas frāzes, piemēram, “Viss ir kārtībā, es ar to tikšu galā,” “Satraukums atnāk uz aiziet,” “Esmu drošībā,” “Tas ir normāli satraukties šādās situācijās.” 

Ja jaunietis vai bērns stresu izjūt skolā, vecākiem par to jārunā ar atbildīgo skolas skolotāju un kopīgi jāmeklē risinājumi, kā bērnam palīdzēt. Svarīgi ir par šīm problēmām runāt arī mājās un dalīties ar pieredzi – stāstīt, ka ikviens skolā ir piedzīvojis stresu. Ja runa ir par skolotāja un vecāku sadarbību, pirmā un būtiskākā lieta, kas jādara, – vecākiem jāpastāsta par to, kāda ir viņu atvase, īpaši tad, ja bērns vai jaunietis ir emocionāls un jūtīgs. 

Ko darīt, ja situācija neatrisinās? 

Bieži problēmas ar stresu ir atstātas novārtā un tiek uzskatīts, ka tās pazudīs pašas no sevis. Taču patiesībā sekas mēdz būt gana lielas. Trauksme var pieaugt līdz tādam līmenim, ka jaunietis gluži vienkārši vairs nevar aiziet uz skolu. Tāpat var sākties arī panikas lēkmes un parādīties veģetatīvās distonijas simptomi. Rodas bailes runāt klases priekšā vai vispār runāt ar klasesbiedriem un citiem vienaudžiem. Jaunieši sāk izvairīties no pārbaudes darbiem. Lai šādu scenāriju nepieļautu, efektīvs risinājums ir terapija. Kognitīvi biheiviorālā terapija strādā ar situāciju – domām, emocijām un uzvedību. Tā māca jaunietim atpazīt situācijas un ieraudzīt trauksmainas domas. Terapijas laikā tiek skaidrots, kā mūsu domas ietekmē emocijas, kā ķermenis reaģē uz emocionālajam reakcijām un to kāda ir mūsu uzvedība. Šī terapijas metode palīdzēs tad, ja bērns saskāries ar tik lielu trauksmainību, ka pats ar to vairs nespēj tikt galā.

Foto: pexels.com