Par situāciju Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīcā; aicinājums uz diskusiju

Aicinājums uz diskusiju

Ar šo vēstījumu mēs gribam uzrunāt gan visu kristīgo sabiedrību Latvijā, gan jo īpaši visus 700 469 mūsu Latvijas Evaņģēliski luteriskai baznīcai piederīgos locekļus un ticīgos, kurus Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca par tādiem norādīja savā pārskatā par darbību 2016.gadā Tieslietu ministrijai^[1].

Tā kā arī arhibīskaps Jānis Vanags ir publiski atzinis, ka Juri Rubeni aiziet no mācītāja amata pamudināja mīlestības un pacietības trūkums mācītāju savstarpējās sarunās^[2], mēs uzskatam, ka šāda nespēja mīlēt un panest savu amata brāli, šāds mīlestības trūkums baznīcas iekšpusē liecina par ļoti nopietnu problēmu, uz ko mēs arī vēlamies vērst jūsu uzmanību šajā vēstījumā. Mēs uzskatam, ka ir pienācis pēdējais laiks tiem, kas šo trūkumu apzinās, nākt kopā un spēt atklāti, godīgi, tieši un skaidri runāt, to apzināties un meklēt baznīcas atjaunošanās un dziedināšanas ceļus.

Tāpēc mēs aicinām visus, kuri līdzdala un apzinās šo fundamentālo problēmu baznīcas iekšienē, nākt kopā uz sarunu un diskusiju 2018. gada 12.martā 18.00 Rīgas Lutera draudzes centrā, Torņakalna ielā 5.

Par situāciju Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīcā

Juris Rubenis vairs nav mācītājs. Daudzi teiks: “Nu, un?” Citi sacīs: “Tā tikai baznīcas “iekšējā lieta”.” Bet mēs tajā saskatām laikmeta pārmaiņu zīmi un esam pārliecināti, ka tas attiecas uz mums visiem. Jo baznīca ir sabiedrības spogulis – to veido sabiedrības locekļi, un tā kalpo sabiedrībai.

Kādēļ Jurim Rubenim vairs nav vietas Latvijas luterāņu baznīcā? Tādēļ, ka viņš raugās uz dzīvi plašāk, nekā daudzi viņa amatbrāļi. Vērtētāju un tiesātāju lomu ir uzņēmušies cilvēki, kuriem, mūsuprāt, ir deformēta izpratne par evaņģēliju un kristietības būtību. Tā vietā, lai sludinātu Dieva mīlestību, kā to darīja Jēzus, tiek kurināts naids, meklēti ienaidnieki, kritizēti, sāpināti un tiesāti tie, kuru viedokļi nav izprotami un nepatīk. Kaut arī tas varbūt izskatās dievbijīgi, tas ir pretēji bibliskajai mācībai. Šāda rīcība – jau daudzu gadu garumā – cilvēkus un sabiedrību nevis dziedina, palīdz rast izlīgumu, sniedz mieru, palīdz orientēties dzīves sarežģītajos apstākļos un grūtībās, bet gan traumatizē, sašķeļ, rada neuzticēšanās, mīlestības trūkuma un necieņas gaisotni. Iespējams, ka šie cilvēki paši ir dziļi traumatizēti, piedzīvojuši dažāda veida vardarbību un vairs nespēj izpausties citādi, kā nodarot sāpes citiem.

Juris Rubenis kļuva par mācītāju 1982. gadā un visai drīz ar domubiedriem kļuva par pārmaiņu veicinātājiem baznīcā, vēršoties pret stagnāciju un konformismu, kas bija raksturīgs tā laika baznīcas vadībai. Šo pārmaiņu rezultātā baznīca piedzīvoja atjaunotni – no vienas padomju varai paklausīgas struktūras 80. gadu beigās kļūstot par vienu no tautas Atmodas impulsiem un dzinējspēkiem. Uz īsu brīdi tā kļuva par vietu, uz kuru tiecās visplašākie sabiedrības slāņi, tā kļuva par tautas baznīcu – baznīcu visai sabiedrībai.

Tomēr šobrīd cieņu, nozīmi, sapratni un atbalstu tajā bauda vairs tikai tie, kuri pārstāv noteiktus teoloģiskus un pat politiskus uzskatus. Pārējie tiek pieciesti vai pat apdraudēti. Citāda viedokļa paudēji šajā baznīcā vairs nejūtas droši. Baznīca ir pārvērtusies. Tajā valda vairs tikai viena valoda un viena runa. Atmoda, kas iesākās Latvijas sabiedrībā, baznīcā tā arī nav īstenojusies.

Paradoksālā veidā 30 gadus pēc Atmodas baznīcas iekšējā gaisotne vairāk atgādina sabiedrību, kuru mēs piedzīvojām padomju režīmā – tādus “čukstētājus virtuvē”, jo atklāti runāt, rakstīt ir bīstami – jebkura novirze no oficiālās ideoloģijas var izraisīt sāpīgas sekas.

Šie vērojumi izraisa skumjas un vientulību, rada izbrīnu, piesardzību, bažas, un vilšanos.

Mēs aicinām apzināties šo situāciju. Baznīca tiek nozagta. Tā pamazām, bet apzināti un mērķtiecīgi tiek novirzīta no savas teoloģiskās tradīcijas, kurā tā veidojās 20. gadsimta 20. gados, izdzīvoja padomja režīma apstākļos un iekļāvās tautas Atmodā. Tā pamazām, apkārtējai sabiedrībai pat nemanot, tiek novirzīta no Rietumu protestantiskajai kristietībai tik tuvās un saprotamās tradīcijas, kas pārstāv skata plašumu, teoloģisku daudzveidību, atbildīgu akadēmisko brīvību. “Nebūtu labi, ja mēs ļautu “tautas baznīcu” okupēt klusi lienošai sektantiskai teoloģijai. Mūsu priekšteči un pēcteči par to mums nebūs pateicīgi.” Tā vēstulē Rīgas prāvesta iecirkņa konventam un bīskapiem pagājušā gadā rakstīja Juris Rubenis.

Tas patiešām nebūtu labi. Tāpēc ir pienācis laiks jaunam sākumam.

Jo mēs ticam, ka Kristus ceļš un praktiska sekošana Viņam, ne tikai pielūgsme, ir visaptveroša atbilde un risinājums mūsdienu cilvēka personīgajām, kā arī sabiedrības un pasaules kopējām problēmām.

Jo mēs ticam, ka Kristus neizvirza mums formālus kritērijus, lai mēs kļūtu par Viņa sekotājiem, jo Dieva mīlestība ir nediskriminējoša un attiecas uz absolūti ikvienu cilvēku šajā pasaulē.

Jo mēs ticam, ka sekošana Kristum nozīmē pieaugšanu mīlestībā, iecietībā, spējā saprast un pieņemt citam citu. Mēs ticam, ka baznīcai ir jābūt drošai un ikvienam pieejamai vietai un videi, kura sniedz daudzveidīgas iespējas, formu un saturu, lai mēs kļūtu mīlošāki, atvērtāki, patiesāki un līdzsvarotāki – augtu garīgi, emocionāli, attīstītu savu domāšanu un mācītos veidot veselīgākas attiecības ar sevi un citiem.

Tāpēc mēs apņemamies paust un īstenot vārdos un darbos šo izpratni un pārliecību par kristīgo ticību Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīcā un visur citur, kur vien tas iespējams, un aicinām ikvienu šai baznīcas atjaunotnei piebiedroties.

2018.gada 26. februārī

1. Alsiņš Jānis, Vietalvas draudzes palīgmācītājs
2. Burke-Burkevics Mārtiņš, Kuldīgas Sv.Annas un Īvandes draudžu mācītājs
3. 3. Dzelme Ivars, Zasas un Dignājas draudžu mācītājs
4. Ginters Jānis, Vecauces draudzes mācītājs
5. 5. Jākobsons Raitis, LELB mācītājs, Valmieras prāvesta iecirkņa vikārs
6. 6. Junkulis Justs, Dzirciema un Pūres draudžu mācītājs
7. 7. Kokins Ralfs, Jelgavas Sv. Vienības draudzes mācītājs
8. 8. Kostanda Ainars, Stendes, Spāres un Usmas draudžu mācītājs
9. 9. Ludviks Māris, Talsu draudzes mācītājs
10. Paičs Indulis, Rīgas Lutera draudzes mācītājs
11. Plāte Modris, Jēkabpils Sv. Miķela draudzes mācītājs
12. Rozentāls Linards, Rīgas Lutera draudzes mācītājs
13. Rupenheite Ilze, Sātu un Zemītes draudžu evaņģēliste
14. Simanovičs Kaspars, Rīgas Lutera draudzes mācītājs
15. Vilks Edvīns, LELB mācītājs emeritus

^[1] Ziņojums par Tieslietu ministrijā iesniegtajiem reliģisko organizāciju pārskatiem par darbību 2016.gadā [skatīts 26.02.2018]. Pieejams: https://www.tm.gov.lv/files/l1…/2017/16-08/parskats2016%20-%20presei.docx

^[2] Jānis Vanags, Arhibīskapa atbilde Torņakalna vēstījumam [skatīts 26.02.2018]. Pieejams: http://www.lelb.lv/lv/?ct=lelb_zinjas&fu=read&id=2246

Foto: ilustratīva nozīme