Pa mūzikas ceļu pie Dieva

Natālija dzīvo manas bērnības pilsētā – Viesītē. Pati nāk no Vidzemes. „Bērnībā es nepazinu Dievu. Vidē un ģimenē, kur uzaugu, reliģiskos svētkus slepeni nesvinēja. Ģimenes svētki bija Jaunais gads. Vienīgais, ko atceros no agras bērnības, bija fakts, ka omītei eglīte mājās jau bija ilgi pirms Jaunā gada. Tagad, no pieauguša cilvēka skata punkta, es to saprotu. Neatminos, vai viņa man teica to vārdiņu „Ziemassvētki” vai neteica. Viesītē dibinājās Latvijas Tautas frontes nodaļa. Pēkšņi mani pasauca nospēlēt himnu „Dievs, svētī Latviju”! Kāpēc mani? Kāpēc ne kādu citu? Spēlēt prata daudzi… Neatminos, kur atradās notis. TF mītiņš notika Viesītes baznīcā. Es pirmo reizi mūžā iegāju baznīcā! Tas bija 1988.gadā. Atmiņā palikuši neskaidri iespaidi – baznīca bija noplukusi, garie beņķi gāzās un radīja troksni. Draudzē tolaik kalpoja prāvests Artūrs Kaminskis, dievkalpojumi notika, bet reti. Es spēlēju, neatminos, kādu skaņdarbu. Viesītē sāka kalpot jauns mācītājs Juris Uļģis. Viņš nokristīja ne tikai bērnus, bet arī mūs. Gājām klausīties viņa lekcijas. No tā laika mani regulāri aicināja spēlēt. Viesītē sāka kalpot mācītājs Dainis Grigors. Kāds kuriozs. No Zviedrijas viens bijušais viesītietis atsūtīja draudzei sintezatoru. Mēs ar vīru katru svētdienu, ielikuši instrumentu lielā kastē, to nesām cauri visai pilsētai, bridām pat pa kupenām, jo baznīcā bija bail turēt, ka nenozog. Pirmo dievkalpojumu es spēlēju Sunākstes baznīcā. Uz Sunāksti bija atbraucis arhibīskaps Kārlis Gailītis. D.Grigora sieva man pirmo reizi iedeva liturģiju. Es no tās neko nesapratu. Viņa visu dievkalpojuma laiku sēdēja man blakus un ar pirkstu rādīja, kas, kur un kad jāspēlē. Spējēju uz tā paša sintezatora.” Ticības dzīvē par svētīgu laiku Natālija atzīst Neretas draudzē pavadītos gadus. „Es vadīju Viesītes jaukto kori. Mēs ļoti daudz mēģinājām un gatavojāmies, lai tiktu uz Rīgas 800 gadi, bet mūs nepaņēma. Man bija tāds rūgtums, ka es pametu kori. Mūzikas skolā Neretas draudzes aktīviste Sandra Beļūne man piedāvāja vadīt Neretas draudzes kori. Tā mēs ar vīru tur piecus gadus regulāri braucām. Tas bija ļoti svētīgs laiks! Mēs iemācījāmies lūgt, tikāmies ar citiem ticības brāļiem un māsām. S.Beļūne ir nozīmīgs cilvēks manas un manas ģimenes garīgās dzīves attīstībā. Draudzē kalpoja mācītājs A.Pavlovičs. Svētdienās bija dievkalpojumi, bet reizi mēnesī mēs koncertējām. Tur es spēlēju īstās ērģeles! Mūziķe savā dzīvē ir bijusi ļoti Dieva pasargāta. „Jaunībā, kad studēju, bija ļoti bīstamas situācijas. Arī bērnībā smagi saslimu, ka varēju pat nomirt. Viss beidzās labi. It kā Kāds būtu aizlicis priekšā neredzamu sienu, lai nekas slikts nenotiktu. Mans ceļš pie Dieva vēl iet…Es uzskatu, ka to mēs ejam visa mūža garumā.” Natālija piekrīt, ka no visām mākslām mūzika Dievam ir vistuvākā. „Tas ir kaut kas netverams. Tā ir tik gaistoša, bet reizē garīgi paceļ. Uzzināju, ka J.S.Bahs ir bijis luterānis. Mani mīļākie komponisti ir no baroka laikmeta – Bahs un Hendelis.No jaunajiem latviešu komponistiem tuvas ir Ē. Ešenvalda dziesmas.” Skolotāja var lepoties ar saviem audzēkņiem, kuri aizgājuši pa mūzikas ceļu. „Mans Mārtiņš Subatovičs ir kādas Adventistu draudzes kora diriģents, un Zane Buiķe ir izmācījusies par baznīcas mūziķi, viņa ir ērģelniece Rīgā.” Natālijai, neraugoties uz pieredzi, spēlējot kultūras namā laicīgās dziesmas, ir jāuztraucas, bet baznīcā gan viņa nenervozē. „Man patīk, ka es esmu augšā, un tur mani neredz.” Patlaban „Klusajā pilsētiņā” (tā Viesīti nodēvējusi rakstniece Anna Brodele, un tāda tā ir arī šodien,) ceļ jaunu katoļu baznīcu. Natālija neatteiktos spēlēt arī tajā, jo tuvas ir dziesmas par Dievmāti Mariju. Ērģelniece atzīst, ka reizēm iestājas rutīna, bet tā pāriet līdz „es tieku pie sava instrumenta. Tad visas apgrūtinājuma sajūtas ir pazudušas, un dievkalpojums paiet labā noskaņā. Ne Viesītes, ne Sunākstes draudzē nav ērģeļu. Es esmu ērģelniece bez ērģelēm.” Natālija, arī spēlējot, mēdz skaļi dziedāt līdzi. Mēs abas piekrītam Žo Kroasāra teiktajam: „Dziedāt ir lūgties divreiz. Tas nozīmē, ka dziedāšanai cilvēks nododas pilnīgākā veidā un ka mūzika mūsos aizskar visdziļākās sfēras. Tā liek pavērties iekšpus, atver ceļu uz Dievu, un ļauj izteikt neizteicamo. Dvēseles dziesma nāk no mūsu būtības dziļumiem un pieskaras pašai Dieva sirdij. Dziesma mūs vieno ar Avotu un dod iespēju izpaust visas dvēseles stāvokļu nianses neparasti lielā brīvībā.”

Ligita Ābolniece