No ielas paglābta kaķenīte sniedz apskāvienus un izrāda bezgalīgu mīlestību. Pieredzes stāsts

Ieraudzījusi fotogrāfiju un vienā mirklī iemīlējusies – tā Jekaterina Petrova (produktu vadītāja uzņēmumā “Dynatech”) stāsta par kaķenīti Aliki, kura savulaik pavisam maziņa paglābta no ielas un kurai meklētas mājas. Nu jau abas dzīvo kopā deviņus gadus un Jekaterina atzīst, ka tieši no ielas paglābtie dzīvnieki izrāda īpašu pieķeršanos un bezgalīgu pateicību saimniekam. Viņa mudina citus nebaidīties un, izvērtējot savas iespējas, uzņemt mājās kādu, kurš palicis bez patvēruma.   

“Es viņu paņēmu pavisam maziņu. Mana draudzene nodarbojas ar kaķīšu glābšanu un palīdz viņiem sameklēt mājas. Toreiz viņa Facebook bija ielikusi bildes ar šo kaķenīti, un tās bija ļoti jaukas. Es vienkārši iemīlējos,” atceras Jekaterina. Pēc fotogrāfiju apskates sieviete aizbraukusi ciemos pie draudzenes, lai iepazītos ar kaķīti un saprastu, vai viņām saskan. “Viņa bija ļoti bailīga un vairījās no visiem. Bet pie manis gan pienāca un meta aplīšus ap mani,” stāsta Jekaterina, sakot, ka tas bijis brīdis, ka sapratusi, ka viņas dzīvos kopā. Pēc kaķenītes viņa ieradās pāris dienas vēlāk.  

Jekaterina atzīst, ka pašai no ielas paņemt dzīvnieku bijušas bailes, tāpēc palīdzējis zinošās un pieredzējušās draudzenes padoms: ”Kaķenīte jau kādu laiku bija pavadījusi pie viņas, draudzene zināja, kas jādara, kādas potes nepieciešamas, attārpošana un tamlīdzīgi. Tās lietas ir jāzina. Vienlaikus vēlos uzsvērt, ka jebkura klīnika arī šādos gadījumos varēs palīdzēt. No tā nav jābaidās, tikai jārēķinās ar zināmiem izdevumiem.” 

Aliki nav pirmais dzīvnieciņš Jekaterinas dzīvē. Vecāku mājās vienmēr bijusi kāda radībiņa un tas iemācīji mīlēt dzīvniekus, kā arī rūpēties par tiem: “Kopš bērnības man bijuši putni un jūras cūciņas. Tad vecāki paņēma sunīti. Pēc kāda laika man māsa pa kluso uzdāvināja kaķīti, bet viņa diemžēl kaut kur aizgāja un pazuda. Pēc kāda laika tomēr paņēmām vēl vienu kaķi. Viņai piedzima mazi kaķēni, no kuriem arī vienu paturējām.”  

Kad Jekaterina plānojusi pārvākties uz savu dzīvesvietu, viņai bijis skaidrs, ka noteikti mājās būs kāds četrkājains draugs. “Dzīvnieks mājās ir tas, kas tevi sagaida, par ko jārūpējas, jāpiedomā, ka laikus barību jāiegādājas. Kad kaut kur aizbrauc, kādam ir jāpieskata. Tas iemāca būt atbildīgam pret citiem. Dzīvnieks arī nav tas, kurš var pateikt, ka viņam kaut kas kaiš, tāpēc tādā ziņā sadzīve ar dzīvniekiem iemāca vērot, pievērst uzmanību pārmaiņām uzvedībā. Tas iemāca domāt ne tikai par sevi, bet arī par apkārtējiem.” Jekaterina atzīst, ka mājās saimniece ir nevis viņa, bet gan Aliki, jo tieši viņa tur pavada visvairāk laika.  

Ja salīdzina šķirnes dzīvniekus un tos, kas paņemti no ielas, Jekaterina atklāj, ka pēc viņas pieredzes šķirnes dzīvniekiem ir vairāk iespējamu sarežģījumu ar veselību: “Turklāt ielas kaķis vairāk dod atpakaļ un izrāda savu pateicību par to, ka viņš ir paglābts no ielas. Piemēram, mans kaķītis nekad neiedomātos izlēkt no balkona un aizbēgt kaut kur. Viņa zina, ka mājas ir svarīgākā vieta un cilvēks ir viņas glābējs. Man liekas, ka no šķirnes kaķa tādu attieksmi grūti iegūt. Viņam drīzāk ir sava dzīve un cilvēks tikai varbūt, iespējams drīkst atrasties blakus.” 

Jekaterina uzsver, ka noteikti jāizvērtē savas iespējas rūpēties par dzīvnieku: “Jāsaprot, ka viņš būs ar tevi uz visu dzīvnieka mūžu un ka tā ir atbildība. Tāpat jāatceras, ka dzīvnieka mūž ir īsāks par cilvēka. Bet dzīvnieciņš sniegs daudz mīļu mirkļu. Piemēram, mana kaķenīte nāk pie manis, sniedz apskāvienus, pie kakla pieķeras, guļ uz manis. Tas arī ir zināma siltuma avots šajā laikā.” 

Foto: publicitātes