Neticamas padomju militārās izstrādnes, kas neieraudzīja dienas gaismu

Otrais Pasaules karš patiesi bija gigantisks: tiek lēsts, ka tajā bija iesaistīts pasaules militārajā vēsturē vislielākais karavīru un militārās tehnikas skaits. Hitleriskajai Vācijai bija milzīgas tehniskās iespējas, tādēļ tapa pazemes rūpnīcas un slepeni zinātniskie centri. Bet ko tam pretī varēja likt Padomju Savienība?

Kā zināms, kara gados PSRS tika radīta reaktīvo raķešu iekārta “Katjuša” un tanks T-34, kuriem bija svarīga militārā nozīme. Taču padomju virspavēlniecībai bija padomā arī citi, brīžiem pat fantastiski projekti, kuru mērķis bija sniegt līdzvērtīgu atbildi hitleriešu tehnoloģijām. Tiesa, bieži vien idejas šķita pārliecinošas rasējumos, taču realitātē projekti bija neefektīvi, kļūdaini vai vienkārši pārāk dārgi.

Konflikts starp Vāciju un PSRS bija tik briesmīgs, ka nekad nav lieki no jauna analizēt tā cēloņus un rezultātus. Jaunajā miniseriālā “Nacistu megastruktūras: Krievija”, kas “National Geographic” skatāms no sestdienas, 4.augusta, skatītājiem būs iespēja vēlreiz atskatīties uz Ādolfa Hitlera iebrukumu Padomju Savienībā, uz fīrera mēģinājumu iznīcināt iedzīvotājus šajās teritorijās un iegūt dzīves telpu pašiedomātās “āriešu rases” attīstīšanai.

“Lidojošais tanks”, kuram atveras spārni (A 40)

1941.gadā Sarkanās armijas komandieri uzdeva Aviācijas rūpniecības tautas komisariāta planieru pārvaldes galvenajam inženierim Oļegam Antonovam sarežģītu uzdevumu – panākt, lai bruņu tehnika lido. Bija iecerēts izveidot bruņumašīnu, kura pārvietotos pa gaisu. Ar šādu tehniku varētu apgādāt partizānus un stiprināt pretošanos okupētajās teritorijās.

Antonovs izdomāja vieglajam tankam T-60 piemontēt vieglos koka spārnus no lidmašīnas, kas zināma kā “kukurzņiks”. Tika plānots, ka lidojošo tanku nogādās mērķī pa gaisu, bet tālāk tas planētu līdz vajadzīgajai nosēšanās vietai. Pēc piezemēšanās spārni tiktu nomesti, un tanks būtu gatavs kaujai.

Vienīgais tanka A-40 lidojums bija neveiksmīgs. Bumvedējs TB-3 nespēja nodrošināt stabilu lidojumu pat tankam, kuram bija noņemts tornis, instrumentālā kaste un nolieta degviela.

Rukavišņikova prettanku ierocis

Otrā pasaules kara laikā ļoti populāras bija Simonova un Degtjareva sistēmas prettanku ieroči. Taču bija arī citi, kuri netika plaši lietoti un pastāvēja tikai kā eksperimentālie paraugi. To vidū visveiksmīgākais bija Rokavišņikova prettanku ierocis ar 12,7 mm patronām.

Lauka atskaitēs tika rakstīts par veiksmīgiem izmēģinājumiem, uzsvērts, ka ierocis ir ērts un uzticams, tādēļ ieteikta tā sērijveida ražošana. Taču ierocim bija būtiski trūkumi, piemēram, neliela bruņu caursitamība. Savukārt ienaidnieki nemitīgi palielināja savu mašīnu bruņu biezumu, tādēļ Rukavišņikova ieroča sērijveida ražošana tā arī nesākās.

Kozlova neredzamā lidmašīna

Vēl pirms Otrā pasaules kara vairākās valstīs notika neticamas bruņošanās sacensības. Šajā situācija neredzama lidmašīna padomju militārajai aviācijai bija tieši kā radīta.

Tās radīšanas tehnoloģija bija ļoti vienkārša. Lidmašīnas virsma tika pārklāta arī īpašu saules starus atstarojošu organisko stiklu – rodoīdu. Lidojuma laikā šāds apšuvums radīja optisku efektu un šķita, ka lidmašīna gaisā izzūd. Lai iegūtu papildu efektu, lidaparāta izgudrotājs, inženieris Sergejs Kozlovs to aprīkoja ierīci, kas izsmidzināja gāzi zilā krāsā, tā veicinot lidmašīnas optisko pazušanu gaisā.

Taču ne pirms Otrā pasaules kara, ne arī pēc tā neredzamo lidmašīnu sērijveida ražošana tā arī nesākās. Iemesls bija ļoti vienkāršs: lidaparāti bija neredzami novērotājam uz zemes, taču pretinieka radariem tie joprojām labi mērķi. Šis fakts praktiski pilnībā likvidēja optiskās neredzamības priekšrocības.

Subterīna “kaujas kurmis”

Pašā Otrā pasaules kara noslēguma fāzē padomju virspavēlniecības rokās nonāca vācu pazemes tanku “Subterīna” un “Midgradas čūska” projekti. Tie bija plānoti kā amfībijas, kas spēj pārvietoties zem zemes un pat zem ūdens dziļumā līdz 100 metriem.

Pēc rasējumu ilgstošajas izpētes grupa zinātnieku secināja, ka mašīnu var izmantot militārām vajadzībām. Tika pieņemt, ka šāds “pazemes kuģis” varēs nokļūt līdz stratēģiskiem pretinieka objektiem un uzspridzināt tos tieši no pazemes. Sprādzienu šādā gadījumā varēs skaidrot ar zemestrīci.

Steidzamā kārtā tika atrasti cilvēki un līdzekļu pašu pazemes tanka radīšanai, tas ieguva koda nosaukumu “kaujas kurmis”. Tika radīta mašīna ar kodolreaktoru, kura spēja pārvietoties cauri zemes slāņiem ar ātrumu septiņi kilometri stundā. Pirmo izmēģinājumu rezultāti Urālos bija pārsteidzoši: “kurmis” bez problēmām ienira gruntī, veica 15 kilometrus un iznīcināja nosacītā pretinieka bunkeru.

Taču atkārtots eksperiments negaidīti beidzās ar pilnīgu katastrofu. Subterīna nezināmu iemeslu dēļ uzsprāga, visa komanda gāja bojā. Projektu apturēja un drīz vien slēdza pavisam.

Foto: publicitātes