Māras Zālītes pērļu vakars (VIDEO)

Māras Zālītes atklāsmes par vārdiem un dzeju.

1. Ilgu laiku es baidījos sevi definēt, kaut gan jau piektajā klasē pati uz savu roku aizsūtīju savus dzejoļus vienīgajai bērnu avīzei. Savukārt vidusskolā publicēju dzejoļus ar pseidonīmu “Imanta”. Man ļoti patika Imants Ziedonis, viņš bija mans elks. Otrs iemesls bija darbs “Imanta nevaid miris”, kur slēpās tāda kā pretestība, kas man patika.
2. Studiju gados mūsu kurators uzdeva jautājumu: “Kurš šeit dzejo?” Es teicu, ka “nē, es nedzejoju”. Jo man tā lieta, dzejošana, ir pārāk dārga. Negribēju riskēt, ka kāds manī to dīgstošo asnu nogalina.
3. Ar vārdiem nevajag mētāties. Vārdi ir enerģija, un neviens nav tukšs. Katrs nes vibrāciju. Skaņa ir fizikāls jēdziens, to var izmērīt. Un vārds nav vienkārša skaņa, bet skaņa ar jēgu, iedarbīgs – to zinām no buramvārdiem.
4. Mākslas darbā ļoti svarīgi ir atrast un saglabāt nacionālo kultūras kodu. Lielas personības ir kā tādas kontaktpersonas ar šiem kultūras kodiem. Mākslas uzdevums jau tieši ir sasaistīt pagātni ar šodienu, radot mūžības dimensiju.

Māras Zālītes dzeja veidojusi tādas dziesmas kā “Tik un tā”, “Piena ceļš”, “Trīs lietas”, “Komunālais blūzs”, “Kad man maziņam”, kā arī melodisko “Veltījums”, kuru vēl nekad nedzirdētā apdarē Dzintaru koncertzālē izpildīja jaunā grupa “Četri vienā”. 

Video: Inga Nestere