Laime no psihiatrijas skatu punkta

20. marts ir Starptautiskā laimes diena, ko 2012. gada 28. jūlijā ieviesa ANO Ģenerālā asambleja. Ideju par šādas dienas ieviešanu 9 gadus atpakaļ ierosināja Butānas karaliste un to vienbalsīgi atbalstīja visas 193 ANO dalībvalstis. Šajā dienā iesaka svētkus atzīmēt atbilstoši nosaukumam un papildināt tos ar izglītojošiem pasākumiem, vienlaikus atgādinot, ka tiekšanās pēc laimes ir neatņemama katra cilvēka vēlme uz šīs planētas.

Var teikt, ka laime ir cilvēka eksistences galvenais mērķis. Daudzi gudrie, tostarp grieķu filozofs Aristotelis, uzskatīja, ka visas cilvēka uzvedības mērķis ir sasniegt laimi. Tomēr Seneka norādīja, ka sasniegt laimi ir sarežģīts uzdevums, jo ir grūti atrast to, kas padara dzīvi laimīgu; vēl vairāk – jo intensīvāk laime tiek meklēta, jo nenotveramāka tā kļūst. 

Tātad laime vispirms tika pētīta kā filozofisko pētījumu objekts. Ņemot vērā dažādās zinātniskās pieejas tādās jomās kā filozofija, teoloģija, socioloģija un sociālās zinātnes, ekonomika un psiholoģija, līdz vienam noteiktam laimes definējumam tā arī neviens nav nonācis. Tikai pagājušā gadsimta vidū sāka parādīties daži empīriski pētījumi veselības jomās. Šī iemesla dēļ Pasaules Veselības organizācija (PVO) ir iekļāvusi un uzsvērusi laimi kā svarīgu faktoru veselības jēdzienā.

Mūsdienās laimi visvairāk apskata no ekonomikas un no psiholoģijas skatu punkta, un pie pēdējā turas arī psihiatri. Psiholoģijā laimi definē kā pamatemociju, ko raksturo kā ilgstošu stāvokli, kas apvienots ar: negatīvu emociju neesamību, pozitīvu emociju klātbūtni, apmierinātību ar dzīvi, sociālo iesaistīšanos un dzīves mērķa esamību.

Ja mēs skatāmies no bioloģiskajiem aspektiem, protams, ka ar laimi saistītās emocijas ietekmē mūsu ķermeni. Mēģinot izprast sarežģīto saikni starp psiholoģiskajiem faktoriem un bioloģiskajām izmaiņām, zinātnieki visvairāk ir pētījuši negatīvo emociju ietekmi uz veselību. Piemēram, stress, depresija un trauksme rada izmaiņas hipotalāma-hipofīzes-virsnieru dziedzera asī, kā rezultātā palielinās kortizola līmenis, notiek veģetatīvo funkciju svārstības un iekaisuma marķieru paaugstināšanās. Ja šie negatīvie stimuli turpinās, palielinās sirds un asinsvadu slimību, vēža un/vai infekciju attīstības risks. Tomēr tikai nesen zinātnieki sāka pētīt, ka arī pozitīvas emocijas var izraisīt bioloģiskas izmaiņas ķermenī. Un kurš gan šaubīsies par to, ka pozitīvo emociju ķermenī izraisītās izmaiņām neiroendokrīnajā, imūnsistēmā un sirds un asinsvadu sistēmā ir labvēlīga un aizsargājoša ietekme. 

Vēl viens interesants aspekts, ko zinātnieki ir pierādījuši, ka 35–50% laimes cilvēkiem ir ģenētiski noteikta – ir atrasts, ka 5-HTT serotonīna transportētāja gēna alēle (5-HTTLPR – tā sauktais laimes gēns) ir saistīta ar laimi, optimismu, apmierinājumu ar dzīvi. Oksfordas universitātes profesors Žans Emanuels De Neve atklāja, ka indivīdiem, kuri ir apmierināti vai ļoti apmierināti ar dzīvi, ir statistiski nozīmīgi augstāks šī genotipa procents, salīdzinot ar cilvēkiem, kas nav apmierināti ar dzīvi.  

Ja 35–50% mūsu laimes ir atkarīga no ģenētikas, tad vismaz 30–40% videi un dzīves notikumiem ir ietekme uz  mūsu subjektīvo labklājību. Tajā, cik ļoti tas ietekmēs mūsu laimes sajūtu, liela nozīme ir raksturam – kā konkrētais indivīds uztver fizisko, sociālo un emocionālo labklājību. 

Psiholoģijā jau 90 gadu beigās parādījās pozitīvās psiholoģijas jēdziens.  Pozitīvā psiholoģija ir psiholoģiskās zināšanas un psiholoģiskā prakse, kuras centrā ir cilvēka (kā indivīda un dažādu cilvēku kopienu locekļu) pozitīvs potenciāls. Pozitīvā psiholoģija iestājas par to, ka psihiskās veselības veicināšana ietver psiholoģisko resursu veicināšanu, dzīves kvalitātes uzlabošanu un garīgo traucējumu novēršanu, īpaši tādu traucējumu novēršanu, kuriem ir spēcīga vides slodze, tādējādi veicinot laimi. 

Laime un veselība ir cieši saistītas – laimīgāki cilvēki mēdz būt veselīgāki, viņiem ir zemāks asinsspiediens un viņi ātrāk atveseļojas no slimībām, pie kam tas darbojas visos vecumos.  Ir labi zināms, ka hroniskas slimības, kas saistītas ar negatīvu ietekmi uz dažādiem dzīves kvalitātes aspektiem, tostarp laimi, palielina depresijas risku.

Turklāt psihiskie traucējumi kopumā, jo īpaši, depresija, alkohola un narkotiku lietošana, un trauksme negatīvāk ietekmē laimi nekā fiziskas slimības. Tāpat pastāv apgriezta attiecība starp pašnāvību un subjektīvās labklājības indeksu, kā arī starp psihisko traucējumu esamību un laimi. Iespējams, ka laimes % rādītāju iedzīvotāju vidū varētu izmantot kā psihisko traucējumu marķieri. 

Vīriešu dzimuma pārstāvjiem gan ieteicams būt laimīgiem ar mēru – Šveices pētnieki no Cīrihes universitātes slimnīcas atklājuši, ka Takotsubo sindromu (ko sauc arī par salauztas sirds sindromu) var izraisīt ne tikai skumjas. Šo pašu stāvokli izsauc arī tā sauktais “pārlaimīgas sirds sindroms” – kas ir rets trombozes ar trombocitopēniju sindroms (TTS), lielākoties izplatīts vīriešu vidū, un pie ļoti lieliem pozitīvu emociju apmēriem, kā, piemēram, kāzas, ceļojums vai bērna piedzimšana, var izraisīt pēkšņu sirds muskuļu pavājināšanos un nāvi. 

Atbildot uz jautājumu “Vai ir iespējams un vai ir vēlams veicināt laimi?”, Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra valdes priekšsēdētāja, psihiatre Sandra Pūce norāda: “Pierādījumi saka – jā. Laime neārstē slimību, bet padara cilvēkus mazāk slimus. Psihiskās veselības jomā to faktoru izpēte, kas rada laimi, var būt īpaši nozīmīga cilvēkiem ar lielāku psihisko traucējumu attīstības risku. Pie kam, izpratne par to, kas cilvēkos veicina laimi, var būt noderīga arī pašiem psihiskās veselības speciālistiem, jo lielo slodžu dēļ viņiem draud samazināta apmierinātība ar dzīvi un izdegšanas sindroms.”

Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs informē un skaidro, jo informēta sabiedrība ir gudra sabiedrība. Kā arī novēlām visiem laimi – pozitīvas emocijas, kas veicina labākas savstarpējas attiecības, veselības uzlabošanos un veselīgas dzīves ilguma pagarināšanos.

Foto: canva.com