Kaspars par dzīvi Lielbritānijā

Vismaz pagaidām, bet Kaspars nav viens no tiem nedaudzajiem, kas atkal Latviju var saukt par mājām. Viņa stāsts ir par uzdrīkstēšanos radīt mājas tur – Lielbritānijā. Kopā ar savu komandu – Kaspars Miklasevičs, nodibināja informatīvo portālu “Mēs esam Šeit – latvieši Lielbritānijā”.

Ginta: Kas Tevi pamudināja izveidot šo informatīvo portālu?

Kaspars Miklasevičs: Atbraucot uz Lielbritāniju, dzīvoju vietā, kur nebija neviena latvieša. Visapkārt bij tikai angļii, turki un pāris poļi. Bija sajūta, ka kaut kā pietrūkst. Laikam jau visvairāk – latviešu sabiedrības un valodas. Sāku meklēt draugos (draugiem.lv), vai tuvumā nav kādi latvieši, kāds latviešu klubiņš vai organizācija, bet diemžēl nesekmīgi.

Pavisam nejauši atradu ziņu portālu, kas bija domāts latviešiem Lielbritānijā, bet tur informācija tika atjaunota pāris reizes mēnesī un nekas no tā mani neuzrunāja. 

Tad kādu dienu izdomāju, ka man pašam vajadzētu izveidot informatīvo portālu, kas varētu pastāstīt vairāk par latviešu ikdienu un pieredzi šeit. Kaut ko tādu, kas varētu lauzt stereotipus par latviešiem Lielbritānijā. Sekojot līdzi ziņām, latviešu medijiem Latvijā, redzēju tikai to negatīvo. Gribēju parādīt arī to labo, kā latvieši Lielbritānijā nestrādā tikai fabrikās vai fermās, kā to raksta  mediji. Laikam jāsaka “paldies” Latvijas medijiem , bet vairāk tas bija informācijas trūkums, kas pamudināja izveidot “Mēs Esam Šeit”.

Ginta: Savu darbošanos Tu uzsāki, intervējot latviešus, kas pārcēlušies uz Lielbritāniju. Cik ilgi Tu pats dzīvo šajā valstī un kāds ir tavs aizbraukšanas stāsts?

Kaspars: Lielbritānijā dzīvoju jau vairāk nekā 6 gadus. Uz Lielbritāniju aizbraucu 2009.gada vasarā.

Tobrīd dzīvē gribējas kaut kādas pārmaiņas, tāpēc arī nolēmu pamest Latviju. Īstenībā ideja braukt uz ārzemēm bija sen, tikai nebija konkrēta piedāvājuma. Nezinu… varbūt, ja piedāvājums nāktu no kādas citas valsts, tad šobrīd būtu tur.

Ginta: Līdz Latvijai atceļo dažādi dzīves stāsti par aizbraucējiem. Sākot ar tiem, kas Latvijā pazaudējuši visu un cerībā tomēr atgriezties, devušies lielās peļņas nolūkos, beidzot ar tiem, kas citā valstī atraduši savu īsto vietu un Latviju vairs neuzskata par savu dzimteni. Kurus no šiem stāstiem, šo gadu laikā Lielbritanijā, Tev pašam ir nācies dzirdēt visvairāk?

Kaspars: Ir dzirdēti daudz stāsti, katram tas stāsts ir savādāks, vairāk vai mazāk tas ir peļņas nolūkos. Protams, dzīvojot un strādājot šeit, daudziem tā situācija pavisam izmainās.

Manuprāt, daudzi, atbraucot uz šejieni, sāk salīdzināt Latviju ar Lielbritāniju un analīzē, kur ir labāk. Mājās ir labi, bet,  ja daudzi, dzīvodami Latvijā, nevar tos galus savilkt, viņi nolemj pamest Latviju un doties tur, kur iespējams dzīvot, nevis tikai eksistēt. Diemžēl, tiešām daudziem tā situācija ir neapskaužama. Protams, arī šeit tā situācija nav tik pasakaina. Daudzi ir iedomājušies, ka tiklīdz atbrauks, viss būs viņiem uz paplātes pienests un pasniegts. Tā tas nav, te arī ir jācīnās.

Ginta: Arvien aktīvāk norit dažāda veida pasākumi Lielbritānijā, kas paredzēti tur dzīvojošajiem latviešiem, kā piemēram, Līgo un Jāņu svinēšana Rokingemas pilī, kas pulcējusi tūkstošiem Lielbritānijas latviešu. Kas, tavuprāt, ir galvenais iemesls šo pasākumu pieaugumam un popularitātei?

Kaspars: Laikam jau daudziem pietrūkst Latvijas, tā visa latviskā, tāpēc katrs cenšas aizpildīt to tukšumu, dodoties uz kādu no latviešu rīkotājiem pasākumiem. Arī pats piedalījos iepriekšminētajā pasākumā, godīgi sakot, izjūtas bija fantastiskas. Vairāki tūkstoši latviešu vienā vietā, apkārt tikai latviešu valoda, sajūtas bija neaprakstāmas. To izstāstīt nevar, to noteikti ir jāizjūt atrodoties tur.

Ginta: Cik liela un kāda ir Lielbritānijas valdības un citu nevalstisko organizāciju loma latviešu integrācijas procesos?

Kaspars: Personīgi es pats neesmu saskāries ar Lielbritānijas valdības atbalstu, lai integrētos šeit. Protams, briti jau paši par sevi ir  vairāk vai mazāk toleranti un viņiem nav nekas pretī, ja mēs atbraucēji te strādājam. Ja skatās uz tiem, kas cenšās, piemēram, izveidot te kaut kādu biedrību vai skoliņu, tad Lielbritānijas valdība un vietējās pašvaldības ir ļoti priecīgas un pretīmnākošas. Viņi iespēju robežās palīdz gan ar telpām, gan ar visu papīru kārtošanu.

Ginta: Kāds ir Jūsu komandas mērķis un nākotnes redzējums tuvākajiem gadiem?

Kaspars: Mērķis ir tikai viens: iet uz priekšu un neapstāties. Vēlos izveidot “Mēs Esam Šeit” par lielu mediju. Varbūt TV kanālu latviešiem!? Tas būtu diezgan forši, bet viss ir atkarīgs no budžeta, kurš šobrīd mums ir nulle. Es nekur nesteidzos, šobrīt tiek strādāts vēl pie viena projekta, bet par to pagaidām negribās runāt.

Noteikti, kamēr es esmu Lielbritānijā, arī “Mēs Esam Šeit” pastāvēs, to esmu teicis jau vairākkārt. Šobrīd mēs jau tuvojamies uzstādītajiem mērķiem, tāpēc ir arī stimuls darboties tālāk.

Ginta: Jautājums, kas tiek uzdots un medijos apskatīts visbiežāk, kam būtu jāmainās un jānotiek Latvijā, lai aizbraucēji atgrieztos atpakaļ?

Kaspars: Jāmainas jau daudzam lietām, pirmkārt, tās noteikti ir algas. Strādājot šeit un saņēmot vairāk nekā 1500 £ mēnesī, bez izglītības un iepriekšējas pieredzes, bet tad atgriezties atpakaļ, kur saņemsi 4 reizes mazāk par to pašu darbu… nedomāju, ka tas kādam liktos prātīgi. Viens no iemesliem, kāpēc daudzi pameta Latviju, bija tieši darbs, precīzāk, bezdarbs, kas vēl joprojām valda Latvijā. Kamēr tur nekas nemainīsies, nav jēgas gaidīt latviešus atpakaļ. Sociālās garantijas, bērnu pabalsti, valsts iestāžu attieksme, vietējas pašvaldības un tā var turpināt- tam visām jāmainās.

Ginta: Vai Tu nākotnē redzi arī pats sevi atgriežamies Latvijā?

Kaspars: Es nezinu, negribu teikt ne jā, ne nē, tad jau redzēs. Viss atkarīgs no apstākļiem, vismaz tuvākā laikā neplānoju to darīt.

Ginta: Lietas, vietas vai sajūtas, kuras Tev visvairāk pietrūkst no Latvijas?

Kaspars: Pietrūkst jau daudz lietu. Ir dienas, kad sāc par to aizdomāties un vēlos vienkārši braukt atpakaļ, bet tas ir pārējoši. Visvairāk pietrūkst tās piederības sajūtas, jo Latvijā tu esi mājās, bet šeit tu esi ciemos.

Daudziem to nesaprast… un ar vārdu “daudziem” es domāju tos, kuri nekad nav bijuši prom no Latvijas uz ilgāku laiku. Tikai esot prom tu saproti tās vērtības.

Foto: Kaspars Miklasevičs

Tekstu sagatavoja: Ginta Ozoliņa