Kampaņu Viss ir Norm.a turpina stāsts par robežstāvokļa personības traucējumiem

Veselības ministrijas īstenoto kampaņu “Viss ir Norm.a” turpina atklāts stāsts par robežstāvokļa personības traucējumiem. “Tā nav ne gripa, ne cūciņas, kas sākas un pāriet. Tas bija murgs visiem, jo nevarēju nevienu sapulci pavadīt bez asarām, kliegšanas un iešanas prom. Likās, ka visi mani apdraud. Ka visi no manis novērsīsies un pametīs. Regulāri graizīju rokas, ļoti daudz lietoju alkoholu, negāju ārā no mājām,” pieredzē dalās Madara. 

Viņa atzīst, ka uzzināt diagnozi – robežstāvokļa personības traucējumi – bija liels atvieglojums, jo beidzot tapa skaidrs, kas ar viņu notiek. “Diagnoze iedeva skaidrību un atbildes, kāpēc esmu rīkojusies tā, kā rīkojos. Izpētot vairāk, sapratu, ka ir risinājums. Ka to ir iespējams apturēt, mainīt.” 

Madaras video stāsts par dzīvi ar robežstāvokļa personības traucējumiem ir pieejams gan īsajā versijā (https://youtu.be/bJTICPk_YxI), gan garajā, kas atklāj viņas pieredzi plašāk (https://youtu.be/mnzzsiQCK0Q). Ar kampaņas sesto stāstu rakstītā formātā* var iepazīties Veselības ministrijas portālā ESparveselibu.lv (https://esparveselibu.lv/viss-ir-norma-robezstavokla-personibas-traucejumi). *Pārpublicēšanas gadījumā lūgums pievienot atsauci un saiti uz oriģinālo rakstu portālā ESparveselibu.lv. 

Nebaidīties runāt par problēmām un savlaicīgi lūgt palīdzību

Viens no kampaņas “Viss ir Norm.a” mērķiem ir palīdzēt atpazīt dažādas psihiskās saslimšanas vai grūtības un mudināt savlaicīgi vērsties pēc palīdzības. Robežstāvokļa personības traucējumus raksturo, piemēram, impulsivitāte un straujas garastāvokļa maiņas, dusmu un agresijas lēkmes, bailes būt pamestam un vientuļam, nemitīgi savas personības meklējumi, ilgstošas, nestabilas, intensīvas attiecības, atkārtota pašnāvnieciska uzvedība vai paškaitējoša rīcība. 

Savā stāstā Madara atklāj, ka zemākais punkts bijis tad, kad draugi un ģimene aizsūtījuši viņu pie ārsta. “Es vairs nespēju komunicēt ar cilvēkiem, pārstāju strādāt, nedēļām gulšņāju mājās, dzēru, graizīju rokas, negāju ārā, nemazgājos. Kad saņēmos aiziet uz darbu, visus noslaucīju gar zemi sapulcēs ar dusmu un agresijas lēkmēm. Kopš man ir diagnoze un zinu, kas tas ir, gājis tikai labāk. Dzīves kvalitāte ir uzlabojusies.” Labākā palīdzība ir mudinājums iet pie ārsta un pēc tam – atbalsts, nevis novēršanās, atzīst Madara. “Lai ir sajūta, ka cilvēks nav viens šajā procesā. Ja gribi zināt, kā palīdzēt, labāk pajautā, nevis izdari spriedumus un novērsies.”