Kā zināt, kad bērna stress kļūst par distresu

Pamanot savu bērnu uzvedībā simptomus, kas liecina par distresu, būtu jābūt pretimnākošiem, atbalstošiem un nepieciešamības gadījumā – atvērtiem doties meklēt palīdzību pie speciālista. Par to, kādas pazīmes liecina, ka bērns izjūt negatīvo stresu un cieš no tā sekām, stāsta neiroloģe Agnese Bāliņa-Tretjakova.

Lai gan ne vienmēr negatīvā stresa simptomi ir viegli pamanāmi, ir pazīmes, kas pārliecinoši norāda uz bērna distresu. Pazīmes gan var atšķirties mazākiem bērniem un pusaudžiem. Var teikt, ka mazākiem bērniem simptomi vairāk izpaužas ķermeniski, bet lielākiem – psihoemocionāli. Tā kā mazākajiem bērniem bieži sāp vēders, bet lielākajiem galva, tad mazākos psihologi mēdz dēvēt par „vēdera” bērniem, savukārt lielākos – par „galvas”.

Mazākajiem biežāk novērojamās pazīmes ir elpas aiztures lēkmes, stostīšanās, nakts bailes, staigāšana miegā, uzmanības deficīts un hiperaktivitātes sindroms, vēlāk arī enurēze (urīna nesaturēšana) un enkoprēze (vēdera izejas nesaturēšana). Par distresu lielākiem bērniem liecina trauksme, somatoformi traucējumi (fiziskām saslimšanām līdzīgi simptomi), depresīvi un disociatīvi traucējumi (traucējumi, kas skar apziņu, atmiņu un pašidentifikāciju jeb sevis apzināšanos), kā arī ēšanas traucējumi. Sastopami arī daudzi citi ne-neiroloģiski simptomi, piemēram, mazākiem – biežas ARVI (akūti respiratoras vīrusu infekcijas), lielākiem – autoimūnas slimības u.c., kā pamatā ir ilgstoša stresa radīti imūnās sistēmas traucējumi. Agnese Bāliņa-Tretjakova gan atgādina, ka arī šie distresa simptomi nav specifiski, līdz ar to, var būt arī saistīti arī ar kādu organisku patoloģiju – strukturālu vai funkcionālu bojājumu organismā.

Daļa no distresa simptomiem ir vairāk raksturīgi meitenēm, daļa – zēniem. Lai gan arī tas nav kategoriski nošķirams, citiem simptomiem dzimumu atšķirība ir neliela, bet citos būtiskāka. Jāmin, ka atšķirības vērojamas arī starp populācijām, ko pētnieki saista ar kultūras, audzināšanas īpatnībām noteiktos reģionos. Tomēr daži no tipiskākajiem „meiteņu simptomiem” ir galvassāpes, somatoformi, disociatīvi un konversijas traucējumi (neiroloģisko funkciju pēkšņs zudums), kā arī ēšanas traucējumi. Tajā pašā laikā zēniem raksturīgāks uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms, enurēze, enkoprēze, hroniska stostīšanās u.c.

Vecākiem būtiski ievērot arī dažādus jaunus bērnu paradumus – nagu vai kādu priekšmetu graušanu, pirkstu sūkāšanu, zobu skrapšķināšanu vai griešanu, matu virpināšanu pirkstos, galvas vai visa ķermeņa šūpošanu u.tml., ko sauc par stereotipijām. Vecāki bērni nereti sāk melot, izaicināt vecākus, jautājumi vai lūgumi izraisa agresiju. Tāpat bērnam, kam ir stress, var būt murgi, bailes un neadekvāta reakcija uz niecīgām problēmām.

Kā skaidro neiroloģe Agnese Bāliņa-Tretjakova, negatīvo stresu raisoši stresori dažādu vecumu bērniem var atšķirties. Tomēr ir daži biežāk sastopami stresori, piemēram, ģimenes apstākļi – sociālekonomiski un nelabvēlīga situācija ģimenē, vecāku konflikti un šķiršanās, nereti stresu rada arī jauna bērna ienākšana ģimenē, dzīvesvietas un skolas maiņa, ģimenes locekļu psihiskas vai fiziskas slimības, tāpat arī tuvinieku nāve, rūpju, atbalsta un empātijas trūkums no vecākiem vai tieši pretēji – pārlieku lielas rūpes. Bieži sastopami distresa cēloņi ir arī konflikti ar vienaudžiem, skolotājiem. Stresu rada arī pārlieku liela bērna nodarbināšana vai ierobežošana, bērna paša pārspīlētas prasības pret sevi, bet mazākiem bērniem – haotisks dienas režīms vai režīma trūkums. Kā pauž neiroloģe, lielāka iespēja pārvarēt stresa situācijas ir bērniem, kuru ģimenē ir veselīga psihoemocionāla gaisotne un ieinteresēti, atbalstoši vecāki.

Tāpat neiroloģe uzsver, ka stress bieži vien var būt provokators kādai izpausmei, kura jau ir ģenētiski ieprogrammēta. Savukārt stress kā slimības tiešs izraisītājs vainojams salīdzinoši retāk.

Vecākiem, ievērojot bērnos kādu no šiem simptomiem vai pat vairākus no tiem vienlaikus, būtiski būtu apzināt un novērst stresa cēloņus. Profilakse simptomiem neatšķiras – veselīga psihoemocionāla gaisotne ģimenē un citviet, kur bērns ilgstoši uzturas (bērnu dārzā, skolā), sabiedrības izglītošana, provocējošo faktoru novēršana vai modificēšana, bērna emociju pieņemšana –„ļaut izsāpēt” (īpaši zēniem – jāizdzēš frāze „puiši taču neraud)” – un kopīga risinājumu meklēšana. Turklāt vecākiem būtu jācenšas risināt savas problēmas, nepakļaujot tām bērnus, kas, pēc ārstes domām, ievērojami mazinātu slimu bērnu skaitu. Savukārt, ja, ar bērnu izrunājot viņa problēmas, neizdodas rast risinājumu ģimenē, tad noteikti būtu jāvēršas pēc ārsta palīdzības.

Foto: ilustratīvs