Kā tas skāra mani – 1941.gada 14.jūnija izsūtīšana

Mani sauc Gaida Kalniņa. Man šogad decembrī paliks 90 gadu. Man ir seši mazbērni un pieci mazmazbērni. Mani mazmazbērni ir tādā vecumā, kādā biju es un mana māsa, kad mūs izsūtīja.

Ir briesmīgi apzināties, ka ar ukraiņu bērniem šobrīd notiek tas pats, kas notika ar mums.

Ar katru gadu Sibīrijas bērnu, kas pulcējas šeit, paliek arvien mazāk. Šodien vēlos Jums īsumā izstāstīt, kā tas notika ar mani. Joprojām spilgti atceros 1941.gada 14.jūniju. Bija agrs – aptuveni četri vai pieci no rīta. Mēs dzīvojām blakus Mordangas dzirnavām, kuras mums iepriekš jau bija atņēmusi Padomju vara.

Mūsu mājā ienāca sveši vīri – zaldāti. Neko nepaskaidrojot, mājiniekus uzmodināja un lika kravāt mantas trīs dienām. Mamma, vecmamma un vectēvs bija šokā un nesaprata, kas notiek.

Man toreiz bija seši gadi, brālim Jānim – vienpadsmit un māsiņai Vijai – trīs. Un viņa tonakt bija slima ar augstu temperatūru. Mūsu mantas nezināmajam ceļam salika vienpadsmitgadīgais brālis Jānis, jo pieaugušie bija tādā izbīlī, ka nespēja sakravāties.

No Mordangas uz 20km attālo Stendes dzelzceļa staciju mūsu ģimeni aizveda smagās mašīnas kravas kastē. Stendē mēs sapratām, ka neesam vienīgie. Tur tika atvestas arī citas ģimenes, un mums visiem lika kāpt iepriekš sagatavotajos lopu vagonos, kuros guļvietām bija izvietotas lāvas, parasti dēļi, divos stāvos. Mēs vairākas nedēļas braucām uz Sibīriju, ik pa laikam apstājoties. Pa ceļam deva karstu ūdeni un maizi, un mežmalās tika atstāti mirušie. 

Pēc 5,000 km mērošanas, Sibīrijā mūs izsēdināja Krasnojarskas apgabala Galaņinā. Tur izsūtītos latviešus sadalīja pa kolhoziem. Mūs kā pēdējos paņēma pārstāvji no Kurbatovas ciema, kur mana ģimene kā dzimtcilvēki vairākus gadus strādāja kolhozā. 

Noslēgumā gribu pateikt, ka vakar ar vecāko mazdēlu Dzintaru datorā apskatījām, kā šobrīd izskatās Kurbatovas ciems. Tur 83 gadu laikā nekas daudz nav mainījies. Bet Krievija tā vietā, lai izmantotu savus resursus un strādātu pie savas zemes attīstīšanas, uzbrūk citiem un iznīcina viņu radīto. To mēs redzam Ukrainā. Es ceru, ka Krievijas agresija Ukrainā tiks apturēta.

Visbeidzot –  atcerēsimies un neaizmirsīsim mūsu, Sibīrijas bērnu, un Latvijas pieredzēto. Un ikviens atbalstīsim Ukrainu, kā varam. 

Gaidas Kalniņas runa 2024.gada 14. jūnijā atceres pasākumā pie Škirotavas stacijas

Foto: no Dzintara Kalniņa personīgā arhīva