Juris Millers tiesā uzvar VID

Kādēļ es aicinu izlasīt šo komentāru? Tādēļ, ka salīdzinoši ļoti reti ir tie gadījumi, kad valsts pilsoņiem izdodas tiesā panākt savu taisnību pret VID, ko šī iestāde arī visbiežāk ļaunprātīgi izmanto. Man tas maksāja ne tikai laiku un nervus, bet arī līdz bankrotam novestu uzņēmumu, īpašuma ūtrupes draudus un personiskā bankrota tuvumu.

Valsts iestādes – privētpersonu rēķinu kārtošanai

Ar ko viss sākās? 2005. gadā – laikā, kad biju žurnāla “Vakara ziņas” redaktors, kopā ar fotogrāfu Kasparu Ūdri sagatavojām tam laikam sensacionālu (un – ko tur slēpt – sarežģītības ziņā joprojām nepārspētu) reportāžu, kuras galvenais varonis bija kādreiz daudzsološs un progresīvs, bet nu jau sen politiskās vēstures mēslainē aizslaucīts, izbijušais iekšlietu ministrs Māris Gulbis, kuru pieķērām Londonā – darba komandējuma laikā izklaidējoties ar kādu blondīni, kas ārkārtīgi līdzinājās vieglas uzvedības sievietei un nemaz neatgādināja kādu no ģimenisko vērtību cildinātāja un šķiršanās čempiona Gulbja daudzajām sievām.

Saprotot to, ka šī publikācija var pilnībā  sagraut jaunā politiķa karjeru, viņš izmisumā centās uzpirkt mani un fotogrāfu, bet sapratis, ka tas neizdosies, ķērās pie vienīgā iedarbīgā līdzekļa – zvana izdevniecības galvenajam akcionāram, kurš tiešām izpildīja politiķa lūgumu, saudzējot viņu no publiskā negoda un aizliedzot publicēt šo reportāžu “Vakara ziņās”. Patiesībā, viņš tikai attālināja to, jo pēc dažiem mēnešiem šie fotoattēli no redakcijas servera aizceļoja uz izdevniecību “Rīgas Viļņi”, kas tos nopublicēja un Māris Gulbis nu jau ir pagātne.

2008. gada vasaras sākumā es tikos ar vienu no saviem daudzajiem informācijas avotiem Ģenerālprokuratūra, kurš man parādīja t.s. “Lemberga stipendiātu” lietas ietvaros tapušu vēstuli, kas nosūtīta VID, ar lūgumu pārbaudīt manu ienākumu likumību laikā, kad strādāju jau pieminētajā žurnālā “Vakara Ziņas”.  Informators deva nepārprotamu mājienu, ka pamats šai vēstulei ir kāda atriebīga tipiņa iesniegums, dodot mājienu, ka tas izkritis no kādas gulbju ligzdas. 

No darba dzeltenaja presē tolaik jau biju aizgājis, arī par ienākumu likumību man nebija jāsatraucas – tie visi bija deklarēti un bažas neradīja. Bet – cik gan naivs es biju, domādams, ka VID ir tikai nodokļu nomaksas uzraugs. Patiesībā, tā ir visrepresīvākā no visām mūsu valsts instancēm.

Kā notika audits

2008. gada jūlijā es saņēmu vēstuli no VID, kas liecināja – tūdaļ sāksies audits. Diemžēl, VID noteiktajos datumos es objektīvu iemeslu dēļ nevarēju tikties ar VID darbiniekiem, par ko arī rakstiski viņus informēju, pievienojot dokumentālus pierādījumus – laicīgi, daudzus mēnešus iepriekš plānotu aviolidojumu biļetes darba komandējumiem. Ņemot vērā to, ka auditu man plānoja veikt auditore Māra Liepiņa, kas jau reiz bija auditējusi manu saimniecisko darbību, cerēju, ka viņa respektēs šo likumisko nodokļu maksātāja lūgumu – pārcelt audita sākumu dažas nedēļas vēlāk. Bet – še tev nu bija – par audita datumu Liepiņa nozīmēja dienu, kad uz dažām stundām biju ielidojis Rīgā. Lieliska attieksme no valsts iestādes puses – izsaukt uz audita sākuma sarunu nupat atlidojušu cilvēku, kurš pat nav paspējis sakārtot dokumentus. Bet šie vēl bija tikai ziediņi.

Auditore Māra Liepiņa, pirms vairākiem gadiem, auditējot manas saimnieciskās darbības vienu gadu ar daudz, daudz mazāku dokumentu apjomu, veltīja divas nedēļas, tiekoties ar mani ik dienas un vairākas stundas  rūpīgi apskatot visus čekus. Šoreiz visa audita laikā, kurā tika pārbaudīti divi saimnieciskās darbības gadi ar aptuveni sešas reizes lielāku dokumentu skaitu, auditore tikās ar mani četras reizes – sākuma sarunā, divas reizes, pieņemot 2005. un 2006. gada dokumentus un – nobeiguma sarunā. Lieki piebilst, ka katra no šīm tikšanās reizēm nebija ilgāka par pāris stundām.

Kad 30. decembrī (!) man tika nosūtīta vēstule ar prasību dažu dienu laikā sniegt rakstisku atbildi uz būtiskiem jautājumeim, man kļuva skaidrs, ka VID kaut ko perina – un nebiju kļūdījies, jo manas atbildes 7. janvārī sagatavotajā audita pārskatā vienkārši tika noignorētas.

Auditore Māra Liepiņa, kas vēl pirms dažiem gadiem pilnībā spēja saprast visus grāmatvedības dokumentus, pēkšņi audita noslēgumā paziņoja, ka nav spējusi saprast nevienu manu saimnieciskās darbības dokumentu (čekus, līgumus, rēķinus, bankas maksājumus, utt), un tādēļ veikusi nodokļu pārrēķinu, par diviem gadiem uzrēķinot ne tikai milzīgu nodokli, bet vēl arī soda un kavējuma naudas.

Protams, šāds rezultāts mani neapmierināja un sākās mana piecus gadus ilgā tiesvedība ar VID. Pirmais paradokss – pārsūdzot lēmumu reģionālās iestādes direktoram, viņš atzina, ka audita laikā pret mani ir izmantotas prettiesiskas metodes (šajā gadījumā – administratīvā procesa pārkāpumi), bet audita rezultātus neatcēla. Arī toreizējais VID ģenerāldirektors Dzintars Jakāns saskatīja auditores darba nepilnības un veica dažas man labvēlīgas korekcijas, taču lēmumu būtībā atstāja negrozītu. Nākamais solis – sūdzības iesniegšana Administratīvajā rajona tiesā, kas pēc vairāk nekā gada daļēji atcēla VID auditores lēmumu. Tā kā netika izpildīts mans lūgums – lēmuma atcelšana pilnībā, es vērsos Administratīvajā apgabaltiesā, kas beidzot 2014. gada 17. februārī nolēma, ka mans pieteikums ir apmierināms, bet pirmās instances tiesa nepamatoti atzina VID rīcības tiesiskumu un tās spriedums nav pamatots. Jūs teiksiet – kas tur liels – viss stāsts ietilpa vienā rindkopā, bet aiz šīs vienas rinkopas ir cilvēka liktenis piecu gadu garumā.

No uzņēmēja līdz bezpajumtniekam

Tieši tāds liktenis mani varēja sagaidīt, ja es būtu padevies un nebūtu cīnījies par savām likumiskajām tiesībām. Pirmais, ko izdarīja VID – bez iepriekšēja brīdinājuma iztukšoja manus norēķinu kontus. Ņemot vērā, ka atšķirībā no daudziem citiem Latvijas mūzikas producentiem es praktizēju tikai bezskaidras naudas norēķinus, tas bija nepatīkams pārsteigums Ziemassvētku priekšvakarā. Lai izvairītos no nepatīkamiem pārsteigumiem nākotnē, es nevis centos “muhļīties” un slēpt savus ienākumus, novirzot tos uz citiem, “neitrāliem”  kontiem,  bet gan devos uz tikšanos ar tobrīd jauno VID ģenerāldirektori Nelliju Jezdakovu, pie kuras vērsos ar iesniegumu un lūgumu atbloķēt vismaz vienu no kontiem līdz brīdim, kad būs tiesas spriedums. Tobrīd Jezdakova žurnālistus par mudakiem vēl nesauca un viens no kontiem tika atbloķēts. Tomēr – VID preventīvi inkasēto naudas summu dēļ 2011. gada vasarā es faktiski tiku novests līdz privātā bankrota slieksnim un nespējai pildīt savas saistības.

Bet – ritot tiesvedībai, paralēli ritēja VID labvēlīgā iedibinātā tiesikā prakse – mana lieta tika nodota Zvērinātai tiesu izpildītājai Aigai Augustovai, kura nekavējās izmantot savas “likumiskās” tiesības un nolēma nodot izsolei vienu no man piederošiem īpašumiem, vienlaikus nobloķējot arī manus kontus un tos “iztīrot” – vislabākajās rekietieru tradīcijās. Interesanti, ka šīs darbības sakrita ar brīdi, kad Apgabaltiesa uzdeva VID darbiniekiem beidzot izpildīt tā pienākumus un sniegt detalizētu atzinumu par visiem 2005. un 2006. gada finanšu dokumentiem. Lieki piebilst, ka VID šo tiesas prasību ignorēja, tādejādi ņirgājoties ne tikai par nodokļu maksātājiem, bet arī par tiesu varu.

Tajā pašā laikā, kad tuvojās tiesas sēdes, “nejauši” tika sākta tematiskā pārbaude ar mani saistītā uzņēmumā, kurš šobrīd, VID veikto manipulāciju dēļ ir paralizēts un faktiski bankrotējis. Uzskatīsim to par absolūti nejaušu sagadīšanos – tikpat nejaušu, kā aizdomas, ka augstākās VID amatpersonas pašas varētu jebkad tikt sodītas par pretlikumīgām darbībām.

Ko atzina tiesa?

Cilvēkam, kurš nav iedziļinājies visās mana un VID strīda lietas niansēs, būs grūti saprast visus tiesas motīvus, tādēļ minēšu tikai galvenos:

Administratīvās tiesas ieskatā VID ir nepamatoti piemērojis likuma normas un nav argumentējis savu pozīciju (jo – piemērojot nepamatotas likuma normas ir visai grūti tās argumentēt);

Veicot auditu, VID nav kvalitatīvi veicis savu darbu – auditu nevar veikt aptuveni un virspusēji, un arguments, ko izteica auditore M.Liepiņa tiesas sēdes laikā, ka J.Milleram “bija ļoti daudz dokumentu”, nevar kalpot par argumentu;

Pretēji VID ieskatam, tiesa uzskatīja, ka mana grāmatvedība ir kopumā kārtota atbilstoši grāmatvedības prasībām, bet VID prakse manas grāmatvedības datu analīzē nav bijus konsekventa (salīdzinot auditu par 2004. gadu un auditu par 2005. un 2006. gadu);

VID ir jāievēro neitralitātes princips, proti, VID nepārvērtē uzņēmēja lēmuma lietderības apsvērumu pareizību;

VID ir nepamatoti pieprasījis kases žurnālā veikt aprakstu par to, kādēļ konkrētais izdevums ir veikts un kā tas atttiecas uz saimneicisko darbību;

Apgabaltiesa uzskata, ka VID nav veicis pietiekamu faktisko apstākļu noskaidrošanu un pieteicēja iesniegto grāmatvedības dokumentu analīzi audita laikā;

Pretēji VID domām, tiesa atzina, ka virkne saimnieciskās darbības ietvaros iegādāto priekšmetu un pakalpojumu – foto un datortehnika, aviobiļetes, utt., ir saistītas ar manu profesionālo darbību.

Apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas procesā VID nav analizējis no pieteicēja saņemto informāciju un sniedzis savu vērtējumu;

Nobeigumam daži fakti

No VID 2011. gadā sniegtās atbildes var secināt, ka viena audita izmaksas ir aptuveni 2000 Ls jeb nepilni 3000 EUR. Ņemot vērā, cik nekompetenti un nekvalitatīvi tika veikts šis darbs, rodas jautājums – vai auditorei Mārai Liepiņai nebūtu vismaz morāls pienākums atmaksāt šo naudu savam darba devējam?

Uz šīs atbildes sniegšanas brīdi bez manis vēl tikai 24 personām audits bija veikts divas reizes, bet vienai persona – trīs reizes. Interesanti, ka šajā pašā vēstulē VID norādīja, ka tās darbinieki nav izmantojuši prettiesiskas metodes pret dodokļu maksātājiem, lai gan citā VID amatpersonas dokumentā tas bija skaidri un gaiši atzīts. Tas nozīmē, ka šajā iestādē viena roka nezina, ko dara otra. Un visbeidzot – 2007.-2010. gados VID ik gadus zaudēja tikai 7-17 % no pabeigtajām tiesu lietām. Nav brīnums, jo pat dzīvojot formāli tiesiskā valstī, daudzi nodokļu maksātāji izvēlas klusi samierināties ar VID darbinieku nekompetences dēļ radītajiem zaudējumiem un bailēs par savu nākotni netiesājas. Atšķirībā no daudziem, es nebaidījos un panācu savu tiesiskā ceļā. Protams, lai nevienu neizbrīna fakts, ja es drīzumā kļūšu par otru cilvēku VID vēsturē, kura saimnieciskā darbība ir auditēta trešo reizi. Un kā jau Latvijā tas ir pieņemts – tā būs tikai “nejauša sakritība”.

PS Patiesi pateicos Administratīvās apgabaltiesas tiesnešiem, kuriem bija pacietība un spēks iedziļināties šajā lietā un izdot taisnīgu Spriedumu.

Foto: publictātes