“Fēliksa dzive” – Fēlikss un pelēns

Bet šī tomēr nebija tā diena, paldies, saimniek! Ak, kas šī par neaizmirstamu dienu izvērtās, jo saimnieks mājās pārradās ar tādu mazmazītiņu radībiņu, tādu pīkstošu. Cik jautri, uzspied ar ķepiņu un tas pīkst! Uh, nu gluži kā tāda maza poga telekastes pultij. Un tomēr, kas tas ir par radījumu? Tas neņaud kā mēs ar brāli, tas arī dzan nerunā kā cilvēki. Tas ir tik sīks kā Lego Duplo spēļu klucītis. Savādi, bet tas nepārtraukti cenšas aizbēgt no mums. Es gan tam neko ļaunu nevēlēju, bet ja gar degunu tāds mazs radījums lēkā un skraida, man sirsniņā iedegas tāda kā uguntiņa (vēlāk gan saimnieks izstāstīja, ka tie ir mammas dabas dāvātie kaķu instinkti). Nu paskraidīju tam nedaudz pakaļ, pabakstīju, pabikstīju, laikam beigās pāri nodarīju… Nemūk. Nepīkst. Pat nedaudz saskumu neizpratnē par notiekošo.
Saimnieks pienāca pie manis, noglaudīja galviņu un paslavēja. Sacīja, ka tas ir labs darbs, ka peles ķert ik kaķim ir goda lieta. Varbūt tas tā arī ir, bet tomēr žēl tādu mazu draudziņu pelīti apbižot.
Runči esot mednieki, un arī es kādu dienu izaugšu par lielu un spēcīgu runci. Tāda dzīve, tādus mamma daba mūs ir radījusi.

Bija jauki šeit reizīti nedēļā ar jums tikties, bet nu man pienācis laiks atvadīties. Ne uz ilgu laiku, nebēdājiet. Šie bija vien daži stāsti kas man stāstāmi jums, pārējos jau visai drīz varēsiet lasīt manā grāmatiņā, tā būs gaidāma ap pavasari, kad laiks kļūs siltāks un patīkamāks. Ja vēlaties to iegādāties arī sev, droši jautājiet manam saimniekam. Bet pagaidām, uz redzīti!

Zīmējums: Santagora
Teksts: Jans Ikes un Laura Soboļeva