Ēnu ekonomiku neizskaudīsim ar totālu kontroli

Kaut pētījumu dati liecina, ka ēnu ekonomikas apjomi Latvijā ietiepīgi nesamazinās, uzņemtais kurss ir pareizs un progress desmit gadu nogrieznī ir ievērojams. Tiesa, joprojām valsts maks pelēkās ekonomikas dēļ zaudē miljonus, iespējams, pat ap miljardu eiro. Daļa no šīs naudas varētu papildināt stratēģiski tik svarīgo veselības budžetu, bet nepieciešama lielāka sabiedrības iesaiste.

Viens no tautsaimniecības pamatresursiem ir cilvēks, vesels darbinieks, kas atrodas darba attiecībās, iekļaujas ekonomikas apritē, rada pievienoto vērtību un maksā nodokļus. Jo vairāk ir cilvēku darbspējas vecumā, jo augstāks būs valsts iekšzemes kopprodukts un straujāka ekonomikas izaugsme.

Diemžēl Latvijā cilvēku resursi pēdējos gados ir samazinājušies par simtiem tūkstošu. Turklāt ir liela sabiedrības novecošanās, augsti nabadzības riski un negatīvas prognozes par iedzīvotāju skaita izmaiņām. Šādā situācijā ir jādara viss iespējamais, lai cilvēku resursus saglabātu, un kvalitatīva un ilgtspējīga veselības aprūpe ir atslēgas risinājums.

Ēnu ekonomikā slēpjas simtiem miljonu

Mana sajūta ir tāda, ka ēnu ekonomika valstī ir samazinājusies. Interesanti, kādus rezultātus par 2019. gadu uzrādīs kolēģa Arņa Saukas izstrādātais “SSE Riga Ēnu ekonomikas indekss”. Skaidrs, ka situācija dažādās nozarēs atšķiras, bet kopumā vienmēr, kad ekonomikā ir izaugsme, ienākumi aug, cilvēki ņem kredītus un līdz ar to arī vairāk deklarē un legalizē savus ienākumus. Nauda kļūst labāk redzama.

Viens no virzieniem, kas devis rezultātus, ir noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas jeb naudas atmazgāšanas apkarošana. Tur savs nopelns ir starptautiskām institūcijām, kuru prasības Latvijai bija jāizpilda, bet rezultāts ir tāds, ka šobrīd gan bankas, gan citas kredītiestādes vairāk kontrolē savus klientus, Valsts ieņēmumu dienestam ir pieejama vēl izsmeļošāka informācija un kļuvis grūtāk noslēpt ienākumus.

Cik liela ir ēnu ekonomika Latvijā naudas izteiksmē, to aplēst ir grūti, bet tie noteikti ir simtiem miljonu, kas varētu papildināt valsts kasi. Taču nebūs korekti lineāri rēķināt, ka visu šo summu varētu ielikt valsts budžetā, jo tas nav reāli izdarāms. Mūsu valstī ir uzņēmējdarbības formas, kas nekad nav bijušas legālajā ekonomikā un pastāv tikai tādēļ, ka nemaksā nodokļus. Piemēram, dziednieki, kam cilvēki maksā desmitiem eiro par vienu vizīti. Valsts no tā nesaņem tieši neko.

Tipisks piemērs ir arī taksometru bizness, kur pastāv virkne mikrouzņēmumu un ir augsts minimālo algu īpatsvars. Daudzi no taksometru vadītājiem nav parastajā nodokļu režīmā un nemaksā nodokļus kā parasti darbinieki. Daļa, iespējams, piepelnās, nodokļus nemaksājot vispār. Rezultāts šādai nodokļu shēmošanai ir lēti pakalpojumi. Savukārt gadījumā, ja taksometru pārvadājumi pilnībā legalizētos, tad taksometru pakalpojumu cenas pieaugtu, bet nozares apgrozījums samazinātos.

Jāmeklē mehānismi iznākšanai gaismā

Ir redzams, ka nozares pakāpeniski attīrās un legalizējas, bet jāsaprot, ka tas maina arī preču un pakalpojumu cenas, to pieejamību un tautsaimniecības struktūru. Tā kļūst caurspīdīgāka, godīgāka un ilgtspējīgāka, tomēr īstermiņā šīs izmaiņas var ietekmēt atsevišķu uzņēmumu pastāvēšanu un apgrozījumu. Tāpēc būtu utopiski cerēt, ka valsts var vienā gadā no ēnu ekonomikas iegūt miljardu, jo nebūs, kas to samaksā. Tai pat laikā pakāpeniska, mērķtiecīga uzņēmējdarbības vides sakārtošana pilnīgi noteikti ir avots papildu ieņēmumiem valsts budžetā.

Būvnieku ģenerālvienošanās, tipveida līgumi un citas aktivitātes sekmējušas to, ka būvniecībā ēnu ekonomikas īpatsvars samazinās. Ja pozitīva aina ir ar lielajām būvfirmām un valsts sektoru, tad privātajos projektos būtisku izmaiņu nav, jo remonts bez nodokļiem ir abpusēji izdevīgs darījums pasūtītājam un būvdarbu veicējam. Mazās brigādes ar kontroles rīkiem nav iespējams izķert, jo tas, kas māju ceļ, neziņos, ka pie viņa strādā celtnieki, kuri nemaksā nodokļus.

Gan šajā būvniecības segmentā, gan citos pelēkās uzņēmējdarbības veidos ir jāmeklē risinājumi, kas piedāvātu un motivētu uz pakāpenisku pāreju baltajā zonā ar vienkāršiem modeļiem, kā piedalīties nodokļu maksāšanā, kā nodrošināt sociālās garantijas sev un savai ģimenei. Kas notiks, ja celtnieku, kurš ir vienīgais pelnītājs ģimenē un nekad nav maksājis nodokļus, piemeklēs nopietnas, ilgstošas veselības likstas? Valstij to ir jāspēj saprotami izskaidrot un piedāvāt ērtu, pakāpeniski veidu, kā atgriezties legālajā apritē.

Kontrabanda joprojām aktuāla problēma

Kā viena no ēnu ekonomikas izpausmēm Latvijā joprojām aktuāla problēma ir kontrabanda. Piemēram, cigarešu kontrabandisti Latvijai ik gadu nozog desmitiem miljonu eiro. Valsts tiesībsargājošajām institūcijām arī turpmāk būs daudz darāmā gan kontrabandas kā viena no organizētās noziedzības elementiem apkarošanā, gan sabiedrības iecietīgās attieksmes maiņā pret kontrabandas preču apriti.

Nelegālo cigarešu īpatsvars Latvijā saskaņā ar “Nielsen” datiem, kas iegūti, pētot cigarešu apjomu bez Latvijas akcīzes markām, desmit gados ir sasniedzis zemāko līmeni. Savukārt KPMG jaunākais neatkarīgais pētījums par cigarešu kontrabandas apjomiem Eiropā liecina, ka Latvijā kontrabandas cigarešu apjoms pazeminājies līdz 19,5%, kopējie zaudējumi valsts budžetam – 61 miljons eiro. Ja ilgstoši šajā melnajā topā bijām pirmajā vietā, tad tagad esam pakāpušies uz ceturto.

Nodokļu nemaksātāji torpedē godīgos

Valsts ieņēmumu dienestam bija laba iniciatīva, nozarēs ar augstu nodokļu nemaksāšanas riska īpatsvaru aicinot uzņēmējus noteiktā termiņā pašiem novērst pārkāpumus un deklarēt ieņēmumus, darbiniekus un algas pilnā apmērā. Pēc tam tika veikti pastiprināti preventīvie un represīvie pasākumi, piemēram, autoservisu sektorā. Īslaicīgs efekts bija, taču, ja tā ir nozare, kurā lielākā daļa no visiem spēlētājiem nemaksā nodokļus un piedāvā dempinga cenas, tad godprātīgiem uzņēmumiem šādā konkurences cīņā ir grūti izdzīvot. Sanāk apburtais loks.

Diemžēl Latvijā joprojām saglabājas ļoti augsta iedzīvotāju tolerance pret kontrabandas produktu iegādi. Ja ceturtā daļa iedzīvotāju atbalsta kontrabandas preču iegādi un neuzskata to par nosodāmu, ir grūti sagaidīt straujus uzlabojumus cīņā ar pelēko ekonomiku. Vēl jo vairāk šobrīd, kad Valsts ieņēmumu dienesta darbu ēnu ekonomikas apkarošanā apgrūtina papildus uzliktie pienākumi, tajā skaitā Covid-19 dīkstāves pabalstu administrēšana.

Domāju, ka neviens negrib, lai Valsts ieņēmumu dienests izvērš totālo kontroli. Izmaiņām ir jānāk no abām pusēm, un mums kā sabiedrībai jāapzinās, ka ēnu ekonomikas izskaušana nav iespējama tikai ar represīvām metodēm – arī sabiedrībai jābūt gatavai iesaistīties, maksāt visus nodokļus un nosodīt nemaksāšanu, ziņojot par to. Valsts ieņēmumu dienestam jākoncentrējas uz ļaunprātīgajiem karuseļu shēmotājiem, kas mēģina brutāli apkrāpt valsti. Savukārt politiķiem jāatceras, ka ekonomikas pamatresurss ir vesels darbinieks – ilgtspējīga veselības aprūpe ir ceļš uz to.

Autors: Juris Stinka

Foto: publicitātes