Emocionālās vardarbības tīklā

„Emocionālā vardarbība dažreiz nodara lielāku postu, nekā fiziskā. Nereti nākas dzirdēt: labāk viņš man būtu iesitis! Emocionālā vardarbība iznīcina dvēseli,” saka psiholoģe. Viņa varmākas un upura attiecības salīdzina ar zirnekļa un mušas attiecībām. Vispirms varmāka izveido tīklu, tajā ievilina upuri. Ģimenēs tas notiek tad, kad beidzas iepazīšanās un draudzēšanās periods, un vīrs ar sievu sāk dzīvot kopā. Kā uzsver vairāki vardarbības pētnieki, tā ir 1. stadija – identitātes erozija, kurā pāridarītājs sāk iznīcināt upura pozitīvo tēlu, lai būtu vieglāk ķerties klāt pie tiešas vardarbības. Piemēram, vīrs saka labus vārdus, bet izteikuma intonācija ietver sava pārākuma apziņu, otra nicināšanu, kas emocionāli pazemo. Viņš cenšas uzspiest savu gribu, uzmanīt katru otra cilvēka soli… Nemitīga kontrolēšana un aizliegumi pakļauto padara nervozu, ķildīgu, cilvēks sāk slimot ar dažādām nervu darbības izraisītām slimībām. Šādām attiecībām ilgstoši turpinoties, upuris pakāpeniski tiek novests pie vēlmes izrēķināties. „Ja cilvēkam emocionāli dara pāri, viņš atrodas pusafekta stāvoklī. Kādā mirklī cietušais var nonākt afektā, kad vairs nespēj kontrolēt savu rīcību.” Parasti varmākas ir labi apguvuši sabiedrības uzvedības etiķeti. Ārpus pakļautā teritorijas ir pieklājīgi, pat izpalīdzīgi. Tādējādi, emocionālo vardarbību, skatoties no malas, nemaz nevar konstatēt. Ļoti bieži cietušā draugi mēdz brīnīties: „Tas nevar būt! Es tev neticu. Viņš taču ir tik labs cilvēks.” Zirnekļa tīkls ir veiksmīgi darināts, ja arī iznāk kļūme, un pāri darītājam par rīcību jāatbild policijai, viņš sevi nostāda upura lomā, sakot, ka līdz tam ir noveduši sieva, māsa, draudzene vai darbinieks. Nereti gadās, ka upuris cenšas varmākam uzbrukt pirmais. Tad ļaundaris var aizbildināties: „Es jau teicu, ka viņa ir traka! Paskaties, ko viņa izdarīja!”  Sabiedrība konkrētajā brīdī neiedziļinās apstākļos, kas cilvēku tik tālu noveduši, izprovocējuši. Kāpēc upuris samierinās un dzīvo kopā ar emocionālu varmāku? „Cietušajam no pāri darītāja nav tik viegli atbrīvoties. Viņš kā zirneklis noauž savus tīklus visur. Vispirms varmāka ļoti prasmīgi spēj saredzēt upura trūkumus – kādu fizisku nepilnību, materiālo stāvokli, pārlielu lielas rūpes par citiem cilvēkiem. Otrkārt, cilvēkam ir tik spēka, cik ir. Bieži „muša” ir tik emocionāli un fiziski iztukšota, ka viņai pietrūkst spēka un enerģijas, lai izkļūtu no tīkla.” Parasti ģimenēs upura lomā atrodas sieva, bet tas nenozīmē, ka nevar būt arī otrādi. Vīrieši par šādiem gadījumiem pārsvarā klusē. Nevar samierināties ar padomu: „Tas ir tavs krusts, un tas tev jānes!” Psiholoģe uzver, „ja tas arī ir Dieva prāts, tad tikai līdz tam brīdim, lai cietušais pievērstos Dievam, atrastu Viņu. Tālāk ar Dieva palīgu censtos situāciju novērst. Katra situācija ir individuāla. Nekādā gadījumā nedrīkst upurim likt justies vainīgam. Svarīgi ir organizēt palīdzību cietušajam. Noteikti ir jālūdz Dievs par pāri darītāju, jo viņa dvēselē ir „liels caurums”. Mīlestība tajā nepaliek, bet plūst ārā. Šo „caurumu” spēj aizlāpīt tikai Dievs, kamēr dvēsele ir pušu, varmāka nespēj dzīvot bez upura. Viņam vajadzīgs kāds, kuru kontrolēt. Attiecībās ar cilvēkiem mums nav vidusceļa – vai darām to, kas labs, vai to, kas ļauns. Labais sargā dzīvību, ļaunais nes nāvi.”

Teksts: Ligita Ābolniece

Foto: multinews.lv