Depozīta sistēmas operatora izvēles kritērijiem ir jābūt balstītiem ražotāju atbildībā

Depozīta sistēma ir ražotāju atbildības sistēma –  tas ir veids, kādā ražotāji nodrošina tiem uzlikto pienākumu izpildi iepakojuma atpakaļsavākšanā. Tā to paredz Eiropas Savienības (ES) normatīvie akti, šādu lēmumu pieņēma arī Saeima – tam, kurš ražo dzērienus depozīta iepakojumā, arī jānodrošina iepakojuma atpakaļsavākšana. Tāpēc ļoti izbrīna izstrādātie depozīta sistēmas operatora izvēles kritēriji, kas pretēji Iepakojuma likumam paredz, ka ražotāju iesaistei un to tirgū laistajam iepakojuma apjomam sistēmas izveidē nebūtu pienācīga svara.

ES normatīvajos aktos un arī Saeimas pieņemtajos grozījumos Iepakojuma likumā ir nostiprināts un uzlikts par pienākumu, ka depozīta sistēmas ieviešana ir ražotāju atbildības sistēma. Likuma pieņemšanas procesā tieši ražotājiem un tirgotājiem tika uzlikts par pienākumu veidot depozīta sistēmas operatoru, bet šobrīd atkritumu apsaimniekotāji pa sētas durvīm mēģina iejaukties ar sev labvēlīgu, bet likumam neatbilstošu kritēriju ielobēšanu Ministru kabineta noteikumos. VVD izstrādātie depozīta sistēmas operatora izvēles kritēriji paredz samazināt ražotāju un tirgotāju nozīmi un pastiprināt iepakojuma pārstrādātājiem, t.i. atkritumu apsaimniekotājiem, raksturīgās, bet depozīta sistēmas gadījumā mazsvarīgās infrastruktūras lomu.

“Mūsuprāt, notiekošais ar izstrādātajiem kritērijiem ir atkritumu apsaimniekotāju nu jau kārtējie centieni netieši pārņemt kontroli pār sistēmu un realizēt savas intereses, iespējami palielinot depozīta iepakojuma apsaimniekošanas izmaksas un nopelnot no tā pēc iespējas vairāk. Savukārt mūsu, ražotāju, intereses ir depozīta sistēmu īstenot uz bezpeļņas principu pamata, jo mērķis ir dzērienu ražošana un tirdzniecība, nevis peļņa no depozīta sistēmas. Iepakojums ir ražotāju kompetence, nevis atkritumu apsaimniekotāju bizness. ES noteiktajos vides un iepakojuma savākšanas mērķos ir skaidri pateikts, ka depozīta sistēma ir ražotāju atbildība,” stāsta Pēteris Liniņš, Latvijas Alus darītāju savienības izpilddirektors.

Gadījumā, ja ir vairāk par vienu depozīta sistēmas operatora pretendentu, Iepakojuma likums nosaka konkrētus vērtēšanas kritērijus, lai izvērtētu, kas var kļūt par sistēmas operatoru. Kopumā ir trīs kritēriji – pirmkārt, tas ir pieņemšanas punktu pārklājums valsts teritorijā. Nākamais kritērijs izvērtē pretendenta iespēju savākt, pārstrādāt, sagatavot un nodot iepakojumu pārstrādei un, visbeidzot, tiek vērtēts arī tirgū laisto iepakojumu vienību skaits.

“Nozares ieskatā lielākais punktu īpatsvars būtu jāpiešķir tirgū laistā iepakojuma apjomam un depozīta sistēmas organizācijas efektivitātei jeb sistēmas izmaksām un to ietekmei uz patērētājiem, ņemot vērā dzērienu depozīta iepakojuma cenu. Tam seko investīciju plāns, konkrēti, depozīta sistēmas operatora spēja nodrošināt sistēmai nepieciešamo infrastruktūru ar maksimāli efektīvām izmaksām un garantēt operatora darbībai nepieciešamo finansējumu. Savukārt, ja atkritumu apsaimniekotāji iegūs kontroli sev labvēlīgo kritēriju dēļ, depozīta sistēmas operators nebūs finansiāli ilgtspējīgs, pieaugs preču cenas plauktos un sistēmai kopumā draudēs lieli finanšu riski. Ja depozīta  sistēmas de facto kontrole nonāks atkritumu apsaimniekotāju rokās, dalības maksai būs jābūt tik lielai, lai nosegtu visas pārstrādes izmaksas, un tas veidos cenu pieaugumu patērētājiem,” komentē Pēteris Liniņš.

Foto: ilustratīvs