„Darbs muzejā nekad nav vienmuļš”

Lai kliedētu sabiedrībā iesakņojušos stereotipu, ka muzejā nav daudz ko darīt un ka tur parasti sēž vecas tantiņas un uzrauga, vai apmeklētāji eksponātiem nepieskaras ar rokām, kaut ko nenočiep (tā tas bija Rīga  padomju laikā), es uz sarunu aicināju jaunu cilvēku – Viesītes muzeja „Sēlija” tūrisma informācijas centra, izglītojošā darba un darba ar apmeklētājiem speciālistu – JĀNI DZIMTO.

Kāpēc jūs izvēlējāties darbu tieši muzejā? Un kur esat studējis?

Uz muzeju „Sēlija” atnācu strādāt tāpēc, lai popularizētu Sēliju. Tā bija interesanta un reta darba vieta. Esmu studējis Rīgā LU filoloģiju.

Vai pats esat viesītietis, varbūt beidzis Viesītes vidusskolu?

Nē, neesmu. Tieši šis skats no malas man darbā daudz ir palīdzējis. Šobrīd esmu kļuvis par viesītieti.

Lūdzu raksturojiet vienu savu ikdienu muzeja darbā?

No rīta parasti apskatos visas ienākošās ziņas, pārbaudu zvanus. Tad seko darbs ar sabiedrību. Sniedzu informāciju reģionālajai presei un citiem ziņu portāliem. Tiek kontrolētas telpas ar eksponātiem un ekspozīcijām.

Katra diena nav ir savādāka. Tās nav vienādas?

Nē, vienādas dienas nemēdz būt. Katra ir savādāka. Tas ir pats aizraujošākais šajā darbā. Darbs muzejā nekad nav vienmuļš. Daudzi pavērsieni ir atkarīgi no apmeklētājiem. Viss ir atkarīgs no tā, kādi cilvēki atnāk uz muzeju.

Maize nekur nav bez garozas. Kas ir grūtākais šajā darbā?

Neteikšu, ka grūtākais, bet liels izaicinājums ir savienot dažādos pienākumus vienā amatā. Lielā pilsētā katrs muzeja darbinieks atbild par šauru jautājumu loku, bet mazpilsētā jābūt lietas kursā par dažādiem jautājumiem. Jo mazāka pašvaldība, jo pienākumu ir vairāk.  Man ir darbs tūrisma informācijas centrā, muzejā vadu ekskursijas, to daru arī pa pilsētu, sadarbojos ar skolu un strādāju ar skolēniem.

Ko izsaka amata nosaukums − izglītojošā darba un darba ar apmeklētājiem speciālists?

Tas ir speciālists, kas strādā ar muzeja apmeklētājiem, nevis ar muzeja aizkulišu darbu: krājumu fondu. Par to atbild muzeja fondu glabātājs. Es izmantoju jau radītu krājumu fondu glabātāja rezultātu darbā ar apmeklētājiem. Tās ir ekskursijas, skolēnu programmas „Latvijas skolas soma” un citas.

Kāda ir saikne: muzejs – eksponāti – sabiedrība? Vai daudz cilvēku apmeklē muzeju? Vai ir piedāvājumi muzejā atklāt gleznu vai rokdarbu izstādi, atvērt grāmatu utt.?

Jā, šādi piedāvājumi ir, un to kļūst aizvien vairāk. Tas ir arī darbs ar apmeklētājiem. Viņi redz, kāda vērtība ir Valsts akreditētam muzejam. Mēs neesam pašvaldības iestāde. Mēs esam atbildīgi Latvijas Kultūras ministrijas priekšā. Pakļauti esam vietējai novada domei. Aizvadītajā gadā kopumā mums bija 5000 apmeklētāju. To vairāk ir aktīvajā sezonā no maija līdz novembrim, bet mazāk ziemā. Piemēram, 24. Aprīlī mūs apciemot ir pieteicies viesis no Japānas, kurš brauks uz Viesīti, lai aplūkotu dzelzceļu un Mazo Bānīti, jo viņam to ir ieteicis draugs no Lielbritānijas, ka te esot informācija par dzelzceļu. Viesītes muzejs iziet ārpus Latvijas loka, kļūst atpazīstams pasaulē. Jo lielāku prestižu mēs radām, jo lielāka ir cilvēku vēlme muzejam kaut ko uzdāvināt.

Kāds ir lielākais pēdējais dāvinājums?

Pirms nedēļas (saruna notiek 9. aprīlī) lielu dāvinājumu no viesītietes Vijas Liepkalnes, kura ir biedrības „Zīle” dalībniece. Viņas māte bija audēja. Vijas kundze muzejam dāvināja apjomīgu mātes austu rokdarbu.

Vai jums ir sadarbība ar Viesītes novadniekiem, kuri šobrīd dzīvo citās pilsētās vai laukos?

Jā, protams. Mainoties muzeja vadībai, nākotnē mainīsies arī sadarbības forma. Biedrība „Sēlijas palete”, kas rīko Viesītē plenērus. To vada māksliniece, novadniece Ligita Caune. Noslēguma pasākums vienmēr notiek muzejā. Tāpat regulāri, sadarbībā ar Viesītes vidusskolu, notiek Paula Stradiņa skolēnu zinātniski pētniecisko darbu lasījumi. Vieni no aktīvākajiem dāvinātājiem muzejam ir Bānīša draugu kopa. Viņi vienmēr rīko dzelzceļnieku svētkus. Mums katra mēneša pēdējā piektdienā muzejā notiek tikšanās, uz kurām nāk brīvprātīgie ļaudis, lai mums palīdzētu atpazīt cilvēkus fotogrāfijās, vietas tajās, dažādus priekšmetus ekspozīcijās, no kurienes tie nākuši, kam izmantoti. Cilvēku palīdzība muzeja darbiniekiem ir liela, jo vecākā paaudze zina vairāk par senajiem laikiem. Paldies viņiem!

Manuprāt, pateicoties muzeja naktīm un citiem pasākumiem jaunatnes un vidējās paaudzes ļaudīm ir lūzis stereotips, ka muzejā nav ko darīt, ka te atrodas tikai vecas lietas? Muzejs iet līdzi savam laikam, darbs tajā ir interesants…

Noteikti, jā. Viesītes muzejs pāriet uz citu darba formu. Rīko pasākumus. Lielāko apmeklētāju skaitu iegūst tieši pateicoties pasākumiem. Tas ir viens no veidiem, kā cilvēkus iepazīstināt ar muzeju, ieinteresēt viņus to apmeklēt. Mums ir sadarbība ar Viesītes jauniešu domi, kura savām aktivitātēm izmanto Bānīša parka teritoriju. Šogad tur norisinājās Zemes stunda. Līdz ar to arī jaunieši ir informēti par muzeja darbu.

Ko Jūs novēlētu muzeja apmeklētājiem?

Noteikti apmeklēt muzeju ne tikai vienu reizi vien, jo ekspozīcijas tiek mainītas un papildinātas, katru reizi var ieraudzīt kaut ko jaunu. Palūkoties, vai jums mājās nav kādas interesantas lietas, ko var uzdāvināt muzejam, jo mums nav iespēja aiziet pie katra cilvēka. NU jau jāsaka, ka cilvēki sāk izrādīt savu labo gribu, un no tās iegūst visa sabiedrība. Pirms metiet kaut ko ārā, parādiet muzeja speciālistiem! Muzejs nav mantu krātuve un nevāc pilnīgi visu.

Rīgā Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā bija interesants pasākums „Latvijas gadsimts”, kas pierādīja, ka vienkāršām lietām var būt ļoti liela vērtība. Katrs eksponāts raksturo savu laiku. Tas, kas šodien ir tagadne, rīt jau būs vēsture.

Teksts: Ligita Ābolniece, foto no personīgā arhīva.