Brīnumainā izveseļošanās

 „Nelaimes gadījums notika 2009.gada 9.septembrī Gārsenes pagastā. Es ar savu mašīnu apgāzos. Atrados spēkratā ar galvu uz leju. Nebiju piesprādzējusies. Tomēr vajadzēja! Ja kāds būtu atvēris durvis, man galva būtu nolūzusi. Labi, ka gadījās, kas izsauc ātro palīdzību, citādi, ilgstoši bezsamaņā esot, būtu aizgājusi bojā. Iesākumā domāju, ka esmu tikusi cauri tikai ar izbīli un punu galvā, jo nekas nesāpēja. Tad aptvēru, ka sevi nejūtu, esmu paralizēta! Man bija kakla skriemeļa lūzums. Biju pilnīgi guloša. Trīs mēnešus mani baroja un grozīja. Psiholoģiski šo nelaimi pieņēmu diezgan viegli. Pirmais brīdis gan likās tāds jocīgs. Desmit dienas nogulēju Jēkabpils reģionālas slimnīcas reanimācijā. No krūtīm uz leju sevi nejutu. Man varēja durt, potēt griezt, nesajutu neko. Pie manis uz reanimāciju nāca fizioterapeits Ivars Porietis. Viņš teica: „Tu domā, ka tu staigā! Kaut tikai iedomājies!” Es naktīs sapņos visu laiku staigāju, muku, lēkāju. Pamodos no rīta, un rokas nekustas. Pat paēst nevarēju. Mani baroja. Vīrs un dēli brauca pie manis uz slimnīcu un visādi uzmundrināja, lai gan dakteris viņiem bija pateicis: „Ir tikai viens procents, ka viņa kādreiz varēs staigāt!” Bet tas viens procents arī iznāca daudz! Man bija ļoti stipri bojāts mugurkaula nervs. Palaimējās, ka tas nebija pilnīgi pārrauts. Tad izredzes atgūt kustības nav pilnībā – pat ar vislielāko optimismu. Tikai pēc trīs mēnešiem es pirmo reizi sāku roku pacelt, lai paēstu. Pēc 20 dienām mani pārveda uz „Vaivaru” rehabilitācijas centru. Tur ārstējos pusotru mēnesi. Sākās arī visāda vingrināšanās. Uz kājām kaut cik varēju nostāties tikai pēc pus gada. Vēl trīs mēnešus pavadīju „Vaivaros”. Tad jau ar fizioterapeita palīdzību, varēju pastāvēt baseinā. Sāls ūdens ļoti viegli notur cilvēku. Tā pamazām, pamazām atveseļošanās process virzījās uz priekšu.

   Vienīgais, ko ļoti grūti paciest, ir sāpes ķermenī, piemēram, plaukstās. Vairāk kā pirms diviem gadiem dēls atrada sludinājumu, ka pret sāpēm palīdz Maksima Spujata privātpraksē. Tagad es uz šejieni nāku uz procedūrām. M. Spujats ir manuālais terapeits. Viņš strādā ar attiecīgajiem punktiem ķermenī, liek vietā arī skriemeļus. Šīs procedūras ir ļoti dārgas. Viena maksā 50 eiro. Viena pati to nekad nevarētu atļauties. Arī viens dēls visu nevarētu nosponsorēt, tad jau jābūt deputāta algai. Man ir liela un stipra ģimene: vīrs, seši dēli un četri mazbērni. Visas procedūras man atmaksā bērni. Kad pirmo reizi nācu, pa trepēm vajadzēja palīdzēt. Vēlāk kustības palika vieglākas, iztaisnojās mugura. Tagad staigāju gan ar staiguli, gan ar kruķiem. Pie mājas aizeju arī uz mežu. Dzīvoju Līvānu tipa privātmājā. Pašreiz šis ir vienīgās procedūras, uz kurām eju. Katru reizi nebraucu, kādu laiku izlaižu, tad atkal atkārtoju. Tas ir ļoti dārgs, bet arī vērtīgs prieks. Paliek labāk! Daudzi te nāk ar muguras sāpēm.

   Mājās ļoti daudz palīdz vīrs un jaunākais dēls. Es pati nevaru nokāpt pagrabā un sakurināt krāsni. Arī nest neko nevaru. Grozos tikai un visus komandēju – kur kas jāsēj, kur jānovāc. Viena noteikti tik tālu nebūtu tikusi. Naudai šādos gadījumos ir liela nozīme. Vissvarīgākais ir ģimenes atbalsts. Ģimene ir pati galvenā! Lai gan bija ļoti grūti, kad auga seši bērni. Mēs dzīvojām diezgan trūcīgi. Tagad ir kas palīdz grūtā brīdī. Mājās es braucu ar trīsriteni. Par humoru izvērties fakts, ka riteņa grozā sēž sunīte. Viņa nevar sagaidīt, kad braukšu. Četrkājainajai draudzenei tik ļoti patīk sēdēt trīsriteņa grozā!  Veikalu apmeklēju, sēžot ratiņkrēslā. Gribas iziet sabiedrībā, apmeklēt kultūras pasākumus, eju arī uz koncertiem un teātriem, tos apmeklēju ratiņkrēslā. Caur rehabilitācijas centru „Vaivari” saņēmu no valsts jaunu ratiņkrēslu. Par to esmu priecīga un pateicīga. Uzskatu, ka optimisms un pozitīva domāšana ir ļoti svarīga, bet tomēr viss atkarīgs no tā, kāda ir trauma. Vai var domāt par staigāšanu, vai jāmierinās ar esošo situāciju, jāprot to pieņemt. Vislielāko paldies gribu sacīt savai ģimenei – vīram un dēliem, kas man visvairāk ir palīdzējuši!”

Teksts: Ligita Ābolniece