Bērnudārza vadītāja: Saimes grupās bērni mācās izpalīdzību un atbildību

Bērnudārzs nereti ir pirmā vieta, kurā mazuļiem blakus nav mammas un tēta, omītes vai māsas, bet gan svešas tantes un daudz nepazīstamu bērnu. Turklāt katrs ar savu raksturiņu, prasmēm un vajadzībām. Tradicionāli ierasts, ka katrā bērnudārza grupiņā vienkopus ir aptuveni viena vecuma bērni, tomēr pastāv iespēja apmeklēt arī t.s. saimes grupas.

Bērnudārza “Patnis” vadītāja Elīna Kazanova stāsta, ka šāda veida grupās, kurās vienkopus mācās bērni no divu līdz pat sešu gadu vecumam, mazuļiem ir vieglāk adaptēties, bērni jūtas mierīgāki, pavadot laiku ģimeniskā vidē, kas, savukārt, pozitīvi ietekmē viņu interesi par mācībām un veselību.

Vieglāk iekļauties vidē

Sākotnēji var izklausīties neiespējami, kā vienā bērnudārza grupā var būt audzēkņi no diviem līdz sešiem gadiem, taču ikdienā tas nozīmē nelielas grupas, kas ir pietuvinātas ģimenes videi. Tā ir iespēja brāļiem un māsām kopīgi apmeklēt bērnudārzu, vieglāk iekļauties vidē, kā arī bērniem, kuri ģimenē ir vienīgie, izbaudīt, kā tas ir, ja ir brālis vai māsa, jo tieši šāda veida attiecības, lielākoties, veidojas grupas biedriem.

Vecākie bērni mācās pacietību

Lai gan bērni šādās grupās mācās un veic uzdevumus kopīgi, katrs darbs tiek pielāgots ar dažādām grūtības pakāpēm. Mazajiem bērniem uzdevumi, protams, ir vienkāršāki, taču vienlaikus viņiem ir iespēja vērot, ko dara nedaudz vecākie grupas biedri. Mazākie bērni daudz mācās no lielākajiem, savukārt, lielākajiem ir iespēja attīstīt atbildības sajūtu un izpalīdzību. Ikdienā viņi nereti palīdz mazākajiem gan saģērbties, gan nomazgāt rokas un paveikt citas lietas. Bērni var vienlaikus mācīties un mācīt. Turklāt, starp bērniem nav tik izteiktas sāncensības, jo viņi lieliski apzinās vecuma atšķirības. Vecākie bērni mācās arī pacietību, palaižot mazos pa priekšu vai sagaidot, kad viņi paveiks vienu vai otru uzdevumu. Bērniem veidojas izpratne par to, ka katrs ir atšķirīgs, un viņi iemācās pieņemt šīs dažādības.

Stresa līmenis grupā ir daudz mazāks

Jauni bērni šajā grupiņā ienāk pakāpeniski, jo visa grupa netiek komplektēta vienlaicīgi. Kad vecākie bērni dodas uz skolu, atbrīvojas vairākas vietas, kurās attiecīgi var ienākt mazākie –  mierīgā, gatavā grupā ar saviem noteikumiem un kārtību, kas veicina vieglāku un drīzāku adaptēšanos. Šādai sistēmai ir zināmas priekšrocības – jaunpienākušajiem bērniem ir vieglāk iejusties, jo pedagogs viņiem var veltīt vairāk laika. Turklāt, kopējais stresa līmenis grupā ir daudz mazāks, kā gadījumā, ja jaunajā vidē visi bērni nonāk vienlaikus. Jaunākajiem bērniem ir iespēja vērot, kā vecākie gatavojas skolai – kādus uzdevumus pilda, ko apgūst u.tml. Tas mazina arī viņu bailes par to, kas ir “lielā un nezināmā” skola.

Vecākie bērni, lielākoties, neguļ diendusu

Lai gan dienas režīms paredz, ka visi bērni gandrīz visas lietas dara kopīgi, piecus un sešus gadus vecie bērni, lielākoties, neguļ diendusu. Kamēr mazākie guļ, vecākie pilda papildus uzdevumus, lai sagatavotos skolai. Telpu iekārtojums, kas maksimāli pielāgots māju videi, ļauj bērniem arī izklīst pa istabām un brīvajā laikā darīt, ko vēlas – zīmēt, spēlēties ar mantām u.tml.

Dažādība ir priekšrocība

Veidojoties lielākai izpratnei par to, ka dažādība ir priekšrocība, nākotnē par saimes grupām interese varētu pieaugt. Optimāli, ja katrā grupiņā ir līdz divdesmit bērniem, tomēr vienlaikus jāatzīmē, ka ģimenisku vidi un māju sajūtu var radīt arī ar lielāku bērnu skaitu. Protams, tas nozīmē papildus ieguldīšanos no pedagogiem, tomēr rezultāts ir tā vērts. To apliecina ne tikai mierīgi un motivēti bērni, bet arī apmierināti vecāki.

Autors: Bērnudārza “Patnis” vadītāja Elīna Kazanova