Ar šūpulī ieliktu talantu

Zinaīda ir atzinīgi vērtēta strādniece, visu mūžu nostrādājusi par slaucēju, saņēmusi ne vienu vien apbalvojumu. Darba grāmatiņā nereti parādīto darbdienu skaits ir 365, tātad tik, cik dienu gadā. Arī tad Zinaīda atlicina kādu brītiņu rakstīšanai. Viņas līdzšinējā virsotne ir – uz Sēlpils 800 gadu jubileju uzrakstītā pagasta himna, ko komponējis Gunārs Freidenfelds. „Mani sveica tā, kā nebiju sveikta savā dzīvē,” atceras dzejniece. Zinaīdas dzeja ir vienkārša, tradicionāla, visiem saprotama, ritmiska, salīdzinājumiem un gleznām bagāta, galvenais, tajā nav ne rūgtuma, ne ļaunuma. Ir prieks par dabas skaistumu un tā apcere, kas savijas ar cilvēka mūža ritumu, pa retam gadās kāds dzejolis ar humora pieskaņu. Man gribētos Zinaīdas kundzi dēvēt par Jēkabpils Broņislavu Martuževu, kura arī rakstīja jau cienījamā vecumā un vienmēr uzskatīja, ka dzejošana nedrīkst sagādāt pūles, tai jāsniedz prieks, un šim procesam jānotiek viegli.

     Zinaīdai dzejnieces talants ielikts jau šūpulī. Kad māte ir gaidībās, viņa bieži lasa Zinaīdas Lazdas dzeju, un nolemj, ja piedzims meita, nosaukšu to par Zinaīdu. Autore par sevi saka: „Esmu dzimusi 1935.gada 8.martā, bijušajā Mēmeles pagastā, lauksaimnieku ģimenē. 1942.gadā sāku iet Mazzalves pamatskolā, bet to nepabeidzu, jo vecāki pārcēlās uz dzīvi Neretas pusē. Daudzus gadus vēlāk turpināju mācības Neretas vidusskolā. No agras jaunības sāku strādāt kolhozā „Draudzība”, trīs gadus nostrādāju kolhozā „Staburags”, bet pārējais darba mūžs pagāja kolhozā „Sēlija”. Tur nostrādāju 25 gadus līdz aiziešanai pensijā. Literatūru iemīlēju agrā jaunībā, daudz lasīju. Pirmo dzejoli uzrakstīju tad, kad strādāju. Darba gados rakstīšanai atlika maz laika. Vairāk dzejoļu sarakstīju, kad aizgāju pensijā. Ar mīļu cilvēku palīdzību mazam lasītāju lokam ir iesietas 2 grāmatas. Vairākus gadus publicējos žurnālā „Saskarsme”, tur rakstīju arī esejas, miniatūras un tēlojumus par dabu, un epizodes no savas dzīves. Rokrakstā esmu uzrakstījusi atmiņas par savu dzīvi. Nezinu, vai kādreiz tās tiks publicētas. Tagad dzīvoju Jēkabpilī mazmeitas ģimenē. Vasarā dodos uz savu iemīļoto mežu pie Pūķupītes. Tur mani gaida Meža māte ar ogām un sēnēm. Mežā es varu atpūsties un smelt spēkus, satikties ar dabu un priecāties par tās skaistumu. Mežā rodas ne viena vien ideja jaunam dzejolim vai tēlojumam.” Vairāki Zinaīdas dzejoļi ir komponēti un kā dziesmu vārdi skan Radio 2.programmā. Par to autore saņem nelielu atlīdzību no AKKA/LA, jo viņas darbi ir autortiesību objekts. Zinaīda min krustvārdu mīklas, izšuj, tamborē un ada. Pensijā jūtas ļoti labi, jo var darīt to, kas sagādā prieku.

„Katra doma ir kā piliens,

kurš dzejas avotā krīt.

Katrs uzrakstīts vārds ir

kā bāka, kura tumsā spīd.

Es paņemu domu no vēja

un vārdus no cīruļa gaisā.

Es pasmeļu veldzi no strauta,

skaistumu meklēju ziedā.

Visu salieku kopā

un buru uz lapas dzeju.

Vaļā sirdi un acīm

pa dzīves taciņu eju.”           

Teksts: Ligita Ābolniece

Foto: Inga Nestere