Latvijas Anonīmo alkoholiķu sadraudzībai 25 gadi

Pagājuši 25 gadi kopš Anonīmo alkoholiķu sadraudzības aizsākumiem Latvijā. AA biedrības visā pasaulē darbojas jau kopš 1935. gada, taču Latvijā šāda veida darbība aizsākta tikai 1988. gadā. Latvijā pašlaik darbojas 57 AA grupas, no tām 38 latviešu, 9  krievu, 9 krievu/latviešu un 1 angļu valodā.

Rīgas Stradiņa universitātes telpās pulcējās desmitiem cilvēku uz pasākumu „Latvijas AA pieņemas spēkā un cerībā” par godu Latvijas AA 25 gadu darbības atzīmēšanai.

Par statistiku, cik cilvēku šo gadu laikā vērsušies pēc palīdzības AA, precīzu datu neesot, jo ir vairākas ārstniecības iestādes, taču aptuveni 3000 dalībnieku bijis AA, kā arī pašlaik esot ap 600 – 800 aktīvu dalībnieku. AA nav vecuma ierobežojuma, galvenais, kas ir nepieciešams, ir vēlme atveseļoties.  I. Stankēviča „Viens pacients man reiz teica, ka „tas bija tik grūti, ka es gandrīz nomiru, pirms aizgāju”. Ļoti jāmotivē cilvēks, lai vispār aizietu”.

 Narkoloģe Ilze Stankēviča, atbildot uz jautājumu par statistikas datiem, deva informāciju, ka apmēram trešā daļa no tiem, kuri ārstējušies, pēc kursa paliek skaidrā un saglabā pār sevi kontroli. Tas esot ļoti labs rādītājs. Cilvēku skaits, kuri griežas pēc palīdzības, esot samērā nemainīgs. Ārste uzsver, ka ļoti svarīga ir anonimitāte un tas, ka palīdzība pieejama bezmaksas, kā arī biedrības pieejamas cilvēkiem praktiski visās Latvijas pilsētās.  Galvenais ir cilvēka vēlēšanās ārstēties, kas ir nozīmīgākais faktors šajā procesā.

-Kādas darbības veic cilvēki, kuri veiksmīgi izārstējušies? Vai vēl joprojām tiek apmeklētas regulārās sanāksmes?

-Protams. Uz Anonīmo alkoholiķu sanāksmēm daži iet jau ļoti daudzus gadus. Nav teikts, ka jāiet visu mūžu. Daži nostabilizējas savā dzīvē, un tad viņi atnāk tikai uz tādu pasākumu kā šodien, atnāk uz svētku pasākumu. Arī es atnāku satikt savus bijušos pacientus, kas jau ir ļoti daudzus gadus skaidrā. Kas ir pats galvenais, ko arī mana aptauja parādīja, ka no nedzeršanas gadiem kādi ieguldījumi ir visiem.  Ceļs ne vienmēr ir gluds, cilvēks atkrīt reizi vienu, divas atpakaļ savā dzeršanā, bet svarīgākais ir tas, ka viņš atgriežas, ka viņam ir tā vēlme kaut ko mainīt. Ar to ir jārēķinās, ka var atkrist atpakaļ, jo sabiedrība tomēr ir dzeroša, un tas nav tik vienkārši.

-Kāds ir jūsu viedoklis – vai pēc atveseļošanās ir iespējams pār sevi iegūt kontroli un iedzert mazliet, piemēram, kādā saviesībā pasākumā, neiekrītot atkal atkarībā?

-Tas ir tas jautājums, ar kuru varētu nodarboties masu informācijas līdzekļi, – saprast, ko nozīmē atkarīgs cilvēks. Atkarīgs cilvēks nozīmē to, ka kaut ko viņš savā dzīvē vairs pielietot nevar. Anonīmo alkoholiķi literatūrā salīdzina ar alerģiju – kādam iekož bite, un viņam ir gals klāt, tas ir arī salīdzinājumā ar alkoholismu. Cilvēkam ir zināma nepanesamība pret to.  Ja cilvēks, kurš ir alkoholiķis, kaut uz īsu laiciņu zaudē kontroli pār sevi, agri vai vēlu viņš ir atpakaļ. Pirmā un lielākā no bēdām ir ne tikai tieksme uz alkoholu, bet arī tas, ka nav kontroles. Pazūd kontrole par izdzerto daudzumu, tā pazūd uz visu mūžu. Normāls cilvēks sevi var kontrolēt, bet atkarīgam cilvēkam ieslēdzas tas mehānisms, ka ir par maz, un nav tās robežas vairāk. Respektīvi, cilvēks ar vislabākajiem nodomiem izdzer to vienu glāzīti, bet pilnīgu kontroli nav iespējams realizēt. Varbūt kādu laiku viņš noturās, bet, kā mana pieredze, prakse rāda, tas laiks vienmēr ir ļoti īss. Ja tā kontrole kādreiz nav biusi, tas nozīmē, ka viņi par to nav droši. Ja kaut kas nav drošs, tad nevar zināt, ar ko tas beigsies. Tā ir viena no atkarības pazīmēm – nav kontroles.  Un liela problēma ir tāda, ka masu medijos parādās tāda informācija, ka man ir skaidrs, ka pats rakstītājs nesaprot, kas ir atkarīgs cilvēks. Tas ir ļoti nozīmīgi izprast to būtību.

-Vai cilvēkam kontrole pār sevi zūd psiholoģiski, ka viņš sev vienkārši vairs neuzticās, vai kontroles zudums saistīts ar kādiem fizioloģiskiem procesies pašā cilvēka ķermenī?

-Tur jau tā problēma, ka mēs to nevaram tā vienkārši sadalīt. Tur neapšaubāmi ir psiholoģiskā puse. Ne velti to salīdzina ar diētu. Kad cilvēks atsāk pēc ilgstoša pārtraukuma dzert, tad saka, ka viņš dzer vēl trakāk. Organisms nav muļķis. Viņš saprot, ka pēc tam atkal ilgi nedabūs, tādēļ ņem, cik nu var. Tas ir tas pats mehānisms, kas cilvēkam, kas pārēdās, kas ir ieturējies. Tādēļ ir tās 24 stundas, ka ir AA, kas ir jāiztur. Pēc tam jau būs vieglāk. Nevar kaut ko vienā momentā panākt. Tur ir visi mehānismi kopā. Tur ir gan psiholoģiskais, gan tīri fizioloģiskais, to nevar tā sadalīt.

-Vai ilgo strādāšanas gadu laikā ir mainījušās metodes, ar kādām strādājat, un vai turpmāk uz priekšu ir plānots veikt kādas izmaiņas darba struktūrā?

-Jā, visur pasaulē, arī pie mums, jau strādā ar ļoti dažādām metodēm. Ir, piemēram, civēki, kas nekad neies uz sanāksmēm, viņš ir atnācis pie ārsta, kam vienīgajam viņš ir gatavs uzticēties. Ir ārstēšanas kurss ar medikamentiem, ir ārstēšanas kurss ar psihoterapiju, ir ārstēšanas kurss, kas kombinē visu – medikamentus, psihoterapiju, iesaka apmeklēt Anonīmo alkoholiķu sanāksmes. Tie ir tie medicīniskie pasākumi. Ir mums arī psihologu apvienības, kuri zina, kā ārstēt atkarību problēmas. To metožu ir tiešām daudz. Ir izmantots jau ļoti daudz – ir suģestīvas metodes, hipnoze ir izmantota, arī tā slavenā kodēšana, kas tad ir tā suģestija nomodā. Ļoti grūti pateikt, ko nākotne nesīs. Mēs nevaram nevienu izārstēt, tā faktiski ir sadzīvošana. Ja ir tāda problēma, tad to lietot nevar. Varbūt iespējams būs savienot tos trīkstošos punktus, kāpēc cilvēkam zūd tā kontrole, kāpēc viņš tā reaģē, kāpēc viņam ir tā reibuma tieksme tik ļoti izteikta.  Ir iespējams, ka nākotnē kādreiz tas būs sociāli pieņemami, bet šobrīd to nevienam nevar apsolīt. Ja kādreiz paseko līdzi, tad faktiski tas ir tas, ko nesola arī ārstētāji. Ir dažādi ārstētāji – arī tādi, kuriem nav nekāda sakara ar medicīnu. Viņi daudz brīnumus sola, bet to viņi zina, ka to nevar.

-Kāds ir jūsu viedoklis –  vai alkoholisms Latvijā ir liela problēma un vai pastāv daudz tādu indivīdu, kuriem šī problēma ir, bet kuri nepiesakās AA?

-Latvijā tā tomēr ir liela problēma. Alkohols atstāj iespaidu gan uz ekonomiskām lietām, atstāj uz ģimeni ļoti lielu iespaidu, tas ir ļoti liels slogs arī medicīnas budžetam. Ir ļoti lielas grūtības. Tāpat kā dzerošais kādreiz noliedz, ka viņam ir problēma, tāpat arī sabiedrība noliedz, ka šāda problēma pastāv. Sabiedrība redz divus – redz tos, kuriem nav nekādas problēmas, kuri vakaros skaisti sēž labā atmosfērā pie laba vīna gāzes, un tālāk viņi redz tos, kuri ir jau ārpus sabiedrības un sociālās dzīves, kuriem ir pat grūti iedomāties palīdzēt. Bet vēl jau ir cilvēki pa vidu. Cilvēki, kas strādā, bet kuriem tomēr ir ļoti lielas problēmas ar alkoholu.  Tas ir liels sabiedrības noliegums, jo tā nav problēma, par kuru cilvēki grib dzirdēt. Ļoti daudziem pašiem ir traumatiska pieredze. Runājot par tiem pašiem sociālajiem darbiniekiem, es ļoti labi atceros, ka tur bija tādi, kas mani vienkārši negribēja dzirdēt, un es zinu, kāpēc viņš mani negrib dzirdēt, – tādēļ, ka pašam ir kāda traumatiska pieredze.

Anna Ūdre