Katrīne Judovica: “Dzīve nav gluds lielceļš. Kā atrast sevi lielajā kartē?”

“Iekritieni”, spēja ieraudzīt sevi un drosme mainīties. Kur ir mana īstā vieta? Spēja ieraudzīt savu aicinājumu ir viens, bet drosme pieņemt lēmumu kaut ko savā dzīvē mainīt – pavisam kas cits. Kā saprast, vai ir pienācis laiks meklēt jaunus izaicinājumus, vai vienkārši atpūsties? Un kurā virzienā lūkoties? Pārdomās par šiem jautājumiem un personiskā pieredzē “Swedbank” rīkotajā ilgtspējas konferencē “Zinātgriba” dalījās Katrīne Judovica, “MOT Latvija” idejas autore, uzņēmējdarbības vadības eksperte, VSIA “Bērnu klīniskā universitātes slimnīca” padomes priekšsēdētāja un “Swedbank Latvija” neatkarīgā padomes locekle. Līdzās citiem nozares profesionāļiem ar stāstu par to, kāds ir bijis viņas mācīšanās ceļš un kā iemācīties mācīties, Katrīne iedvesmos arī sarunu festivāla “Lampa” notikumā “Zinātgriba: mācīties, lai kļūtu par sevi!” 9. jūnijā plkst. 17.00–18.00 Cēsīs.

Dzīve kā ceļš

Ja jums būtu jāiztēlojas sava dzīve kā ceļš, kāds tas būtu? Līkumots? Grantēts? Kā gluds lielceļš vai vairāku joslu un līmeņu šoseja? Kā es uz šī ceļa jūtos? Varbūt man patīkamāks būtu cits ceļa segums, ātrums un satiksmes intensitāte? Šāds iztēles vingrinājums, pēc Katrīnes Judovicas domām, var dot vielu pārdomām un, iespējams, arī impulsu uzzīmēt sevi lielajā kartē.

“Kad man bija 20 gadu, manu ceļu raksturoja ātrums, mērķis un cīņa. Pārliecinoša sajūta, ka zinu, kas ir jādara, kurp jāiet un kā to sasniegt. Mana pirmā darba mašīna bija Honda Civic, un es teicu, ka labākais ātrums, ar kādu šī mašīna pārvietojas, ir 140 km stundā, – tas raksturo manu tā brīža dzīves tempu. Kad brālis jautāja, kā man iet pa dzīvi, tā arī teicu: cīnos! No viena sasniegta mērķa uz nākamo. Mans basketbolistes gars teica: No pain, no gain!* Un tāda bija mana tā brīža pārliecība – lai kaut ko dzīvē sasniegtu, ir smagi jāstrādā un ir jābūt skaidriem mērķiem.

Mana pirmā nopietnā darbavieta bija PepsiCo Snacks. Kā jaunam cilvēkam deviņdesmitajos gados amerikāņu biznesa kultūra man deva pieredzi, kā strādāt ar galvu, un boss labi iemācīja, kā atlaist cilvēkus. Viņš teica: “Ja tu viņu nenogalināsi, viņš nogalinās tavu biznesu.” Pēc dažiem gadiem šādā vidē sapratu, ka tas mani burtiski lauž un ka dzīvē ir daudzskaitlīgas citas izvēles. Ceļš, kuru izvēlies, lielā mērā nosaka arī to, kur nokļūsi.

Manā dzīvē bijis daudz maģisku tikšanos. Viena no tādām bija tolaik vēl pavisam mazs, šķietami nesaprotams uzņēmums “Narvesen”, kas aicināja mani savā komandā. Joprojām atminos pirmo darba dienu, kad kolēģi mani apskāva, un es domāju – kas notiek? Vai darba vidē var būt arī tā? Un vienlaikus sapratu, ka tā ir mana vieta, jo vēlos būt vadītājs un cilvēks, nevis tikai naudas mašīna, kas izspiež darbiniekus kā citronu,” pieredzē dalās Katrīne Judovica.

30 plus un 40 gadi – kā amerikāņu kalniņi

“Šo posmu manā dzīvē raksturo ļoti daudz kāpumu un aizraujošu kritumu, kad šķiet, ka viss jau ir sasniegts. Es lieliski atceros brīdi, kad sapnis par to, kādam jābūt izcilam biznesa rezultātam, piepildās. Kad sasniegtie mērķi pārspēj gaidīto un cerēto. Mēs ar komandu to svinam ar šamapnieti un zemenēm, bet manī ir šī baisā sajūta – kas tālāk?” atceras Katrīne Judovica.

“Tā mani neatstāja ilgi. Vēl viena uzvara, vēl viens mērķis, vēl viena virsotne sasniegta, bet kas tālāk un kāda ir jēga? Vairs nesniedz gandarījumu ne apgrozījuma pieaugums, ne miljonu peļņa, jo ir sajūta, ka dzīvē svarīgs ir kaut kas cits. Bet kas? Es pazaudēju interesi par dzīvi. Man bija grūti izkāpt no gultas un atrast motivāciju, kāpēc dzīvot tālāk. Sekoja pārbaudes pie ārstiem, kuri varēja man pateikt tikai to, ka esmu vesela, lai meklēju citur.”

Kritiens augšup

“Meklējot citur, devos iekšējā ceļojumā ar meditācijām, klusēšanas un citām garīgām praksēm. Šis ceļojums bija grūts un nelineārs, jo dzīve ir kā labirints – brīdī, kad šķiet, ka tūlīt atradīsi visas atbildes, vilnis tevi atmet atpakaļ. Un jo tālāk tu ej, jo mazāk saproti. Bet vilkme atrast atbildes uz lielajiem dzīves jautājumiem ir ļoti liela, tāpat kā vēlme saprast, kas īsti esi tu pats. Ārējā pasaulē esi uzbūris sev ideālu tēlu – karjera, ģimene, materiālais nodrošinājums, – bet iekšā ir elle, un tas nozīmē, ka kaut kas ar tavu dzīvi nav kārtībā.

Es tiešām gribēju atrast un saprast, kas ir mans zelts, kas ir tā pērle, kas man ir dota un caur kuru man ir jārealizējas. Tobrīd personiskais koučs ļoti palīdzēja vizualizēt, ka nākotnē es gribētu darīt kaut ko ar jauniešiem. Brīnumainā kārtā pāris mēnešus pēc manu sapņu uzlikšanas uz papīra es biznesa vidē satiku “MOT” dibinātāju, un tālāk viss notika ļoti ātri.

Kad cilvēki jautā, kā atrast savu vilkmi un to, ko visvairāk patīk darīt, no savas pieredzes varu teikt, ka tas ir sāpju un iedvesmas punkts vienlaicīgi. Jā, ļoti bieži tieši caur sāpju punktu nonākam pie sava zelta un savām dāvanām.

Pētījumi pasaulē rāda, ka mēs kā bērni un jaunieši saņemam sešus sitienus un vienu glāstu. Tā ir skarba proporcija. “MOT” – motivācijas programma Latvijas skolu jauniešiem – ir radīta ar vēlmi to mainīt. Es biju sapratusi, ka tas ir mans sāpju punkts. Man rūp, kā jūtas jaunieši, kuri ir mūsu nākotne. Man rūp mūsu jauniešu psihiskā veselība, kas šobrīd ir satraucoša visā pasaulē. Tā radās “MOT”, un brīnumainā kārtā tas bija gan kritiens, gan lēciens, kas apgrieza kājām gaisā visu manu dzīvi. Ričardam Roram ir grāmata “Kritiens augšup”, kas stāsta par diviem dzīves posmiem: pirmajā mums ir jāiemācās iekarot pasauli, bet otrajā – to visu noārdīt, lai saprastu, kas esam,” stāsta Katrīne Judovica.

Jūs neesat vieni savā ceļā

“Ir tāds teiciens: Universe is working for us**. Un es patiešām gribu iedrošināt, ka jūs nekad neesat vieni savā ceļā. Vienmēr ir kāda augstāka roka, kas jūs vada. Kā var zināt, vai darām pareizās lietas? Ejot pa pareizo ceļu, visur iedegas zaļās gaismas un mēs atrodam cilvēkus, kas mūs atbalsta un pabalsta. “Narvesen” ir devīze: “Strādājam ar prieku un peļņu.” Paliek atklāts jautājums, kas ir primārais – prieks vai peļņa, bet prieks tiešām ir mēraukla dzīvē. Ja jums sagādā prieku tas, ko darāt, ja tas rada pozitīvas emocijas un enerģiju, tas var būt ļoti lipīgi. Tāpēc svarīgi atrast to, kas iededz jūsu sirdi. Pat tad, ja esam neziņā un nesaprašanā, kas ir dzīves nākamais posms, varu aicināt uz apzinātu un drosmīgu dzīvi, kā arī līdzsvara meklējumiem. Uzticēties sev, savam ķermenim, lasīt to un būt starp cilvēkiem, kas jūs iedvesmo, lai varētu darīt ne tikai ar galvu, bet arī ar sirdi,” novēl Katrīne Judovica.

* Bez sāpēm nav uzvaras – tulk. no angļu valodas
** Pasaule strādā mūsu labā – tulk. no angļu valodas

Foto: publicitātes