Bērni saskarsmē ar dzīvniekiem iemācās būt par labiem cilvēkiem

Mīlestība pret kaķiem Jekaterinai Belousovai (sabiedrisko attiecību vadītāja uzņēmumā Dyninno Group) nāk no bērnības. Ģimenē vienmēr bijis kāds kaķis vai vairāki, kas paglābti no ielas, un tas iemācījis rūpes un atbildību par tiem, kas nonākuši nelaimē. Sieviete ir pārliecināta – rūpes par dzīvniekiem iemāca būt par labākiem cilvēkiem.  

Pirms astoņiem gadiem, kad Jekaterina plānoja doties uz trim nedēļām uz Brazīliju, lai kā brīvprātīgā tur piedalītos Olimpiskajās spēlēs, viņa piedzīvoja savu satikšanos ar Kozu. “Tolaik dzīvoju pavisam mazā studijas tipa dzīvoklī, un man jau bija viens kaķis. Vienu rītu, kad devos uz darbu, ieraudzīju mazu kaķēnu zem mājas trepēm. Man bija pilnas rokas – soma, kafijas krūze un vēl kaut kas. Bet es nevarēju paiet garām. Noliku mantas mašīnā, uzkāpu atpakaļ uz savu piektā stāva dzīvokli un atnesu mazajam ēdienu,” atceras sieviete. “Toreiz aizrakstīju draudzenei, ka lūgšos, lai kaķēna dienas beigās tur vairs nav. Man jau viens ir, drīzumā jālido uz Brazīliju, bet es zinu sevi. Es mazo vienkārši nevarētu tur atstāt vai kādam nogrūst,” ar smaidu un nopūtām atceras sieviete.  

Kad vēlu vakarā Jekaterina atgriezās mājās, kaķēns arvien atradās zem dzīvojamās ēkas kāpnēm: “Tas bija brīdis, kad sapratu, ka uzņemšos rūpes par viņu. Biju jau sarunājusi, ka mans otrs kaķis, kamēr būšu Brazīlijā, paliks pie vienas draudzenes. Tagad nācās vēl domāt, kur uz trim nedēļām atstāt otru. Tas tomēr bija kaķēns, kuram vēl jāveic visas pārbaudes un potes.”   

Pretēji sievietes uztraukumam, draudzene piedāvāja parūpēties par abiem kaķiem – gan Šurupu, kas ar Jekaterinu bija jau ilgus gadus, gan jauno kaķīti Kozu. Pirms prombraukšanas gan nācās nodrošināties, ka jaunpieņemtais kaķēns ir vesels – gan tāpēc, lai zinātu, ka viņam nedraud saslimšana, gan tāpēc, lai zinātu, ka viņš neaplipinās Jekaterinas esošo kaķi ar kādām infekcijām. “Tajā pašā vakarā braucu uz diennakts veterināro klīniku, lai veiktu visas nepieciešamās pārbaudes, mazgātu kaķēnu, iedotu viņam nepieciešamos medikamentus,” atceras sieviete.  

Pagāja trīs nedēļas, Jekaterina atgriezās no Brazīlijas, pateicās draudzenei un nu bija jāuzsāk kopdzīve mazajā dzīvoklītī ar diviem kaķiem. Sākotnēji abi vairījušies viens no otra, taču pēc diviem, trim mēnešiem sadraudzējušies. “Sākums bija grūts. Arī mans pirmais kaķis ir paņemts no ielas, tomēr viņš jau bija saprātīgs tajā laikā un zināja, kā uzvesties. Mazais turpretī darīja visu, kas raksturīgs maziem kaķēniem –rāva aizkarus, vandīja mantas. Pagāja kāds laiks, kamēr atsākās normāla ikdiena,” smejoties atceras sieviete.  

“Uzskatu, ka ielas kaķi ir paši gudrākie. Tas ir viņu DNS, jo viņiem vairākās paaudzēs nācies iemācīties, kā izdzīvot. Viņi arī ir daudz veselīgāki par šķirnes kaķiem. Tie slimo daudz vairāk, kas nozīmē arī daudz lielākas investīcijas,” teic Jekaterina. Viņas kaķi ne reizi nav vesti pie vetārsta, ja neskaita pašas pirmās potes: “Turklāt viņi ir ļoti, ļoti pateicīgi un ārkārtīgi uzticīgi. Pa tie kaķi, kas ir neatkarīgāki savā raksturā, viņi nekad neaizmirst, ka tieši tu esi tas, kas viņu paglāba no ielas. Viņi noteikti izjūt lielu mīlestību, var būt ārkārtīgi maigi un mīļi. Vecumdienās es pilnīgi noteiktu varētu būt tā tante ar 20 kaķiem. Viņus nevar nemīlēt.”   

Mīlestība pret kaķiem veidojusies ģimenē. Arī mamma šobrīd dzīvo ar trim no ielas paņemtiem kaķiem. “Mums ir bijis ļoti daudz kaķu dzīves laikā. Katru reizi, kad kāds no viņiem pazudis, nomiris vai kas cits noticis, mamma vienmēr teikusi, ka nekad vairs neņems. Bet šis solījums nekad netiek turēts. Iespējams, mums jāizveido kaķu atkarīgo biedrība. Tad varētu teikt: “Sveiki, mani sauc Jekaterina un neesmu paņēmusi no ielas nevienu kaķi jau 60 dienas,” smejoties saka sieviete.   

Ģimenē ar bērniem noteikti vajadzīgs suns vai kaķis – par to ir pārliecināta Jekaterina. Pēc viņas domām, bērni saskarsmē ar dzīvniekiem iemācās būt par labiem cilvēkiem. “Rūpes par dzīvniekiem iemāca būs atbildīgiem, kā arī izturēties ar cieņu pret jebkuru dzīvu radību. Tie, kuri auguši ar dzīvniekiem un iemācījušies viņus mīlēt, nekad nebūs ļauni pret citām dzīvām radībām. Vienalga, vai tā ir govs, tarakāns, vai kas cits. Tas ir labākais, ko vecāki var izdarīt – adoptēt dzīvnieku un ļaut bērnam par to rūpēties.”  

Jekaterinas ilggadējais draugs Šurups šogad devās labākos medību laukos, bet, tā kā draugu kaķenītei piedzima astoņi mazuļi, tagad sieviete uzņēmusi rudu skaistuli – Pipetu.  

Foto: publicitātes