“Visu esmu apguvis pašmācības ceļā”

„Aknīstietis trešajā paaudzē”

Par sevi Jānis stāsta: „Esmu vietējais, aknīstietis jau trešajā paaudzē. Manam vecamtēvam pēc pirmā pasaules kara Aknīstē piešķīra zemi. Viņi ar vecomāti to iekopa, uzcēla mājiņu, izveidoja savu jaunsaimniecību. Viņu ģimenē bija četri bērni.

      Pašreiz esmu palicis viens saimnieks. Saimniecībā ir 17 ha zemes, audzēju graudaugus, arī sienu gotiņai, ko pats slaucu. Viens hektārs ir meža, lai ziemā būtu malka. Ir traktors, kuru nu jau esmu iepazinis no A līdz Z.  Ja skolā traktormācībā daudz ko laidu pāri galvai, kaut gan bija brīnišķīgs skolotājs Voldemārs Bobrovskis. Tad, kad pats izjaucu traktoru un saliku atpakaļ, visas nianses sapratu. Es visu dzīvei nepieciešamo esmu apguvis pašmācības ceļā. Rūjienā apgūtais elektriķa amats noder savā saimniecībā.  Esmu tehnisks cilvēks. Iestājos studēt Rīgas Politehniskajā institūtā, bet ātri sapratu, ka esmu vairāk praktiķis, nevis teorētiķis.  Nodomāju, ka labāk labs traktorists, nekā slikts inženieris. Esmu strādājis arī Rīgā par atslēdznieku Piena kombinātā, kad nomira tēvs, atgriezos Aknīstē. Tēvs šīs dzīves slieksni pārkāpa 52 gadu vecumā. Viņu salauza padomju armijā pārdzīvotais, kurus centās remdēt gan alkoholā, gan pārlieku intensīvā darbā, bet sāpe bija tik dziļa, ka mēs to nevarējām pat nojaust… Brālēni arī  jau aizgājuši mūžībā. Nu esam palikuši abi ar māti, kura jau ir ļoti cienījamā vecumā un tikpat kā neiziet no mājas. Arī pavāra pienākumi jāuzņemas man. ”

„Draudze kā otrā ģimene”

   Tajos laikos pie ticības bērni tika audzināti jau ģimenē. Man ticība nāca no bērnības. Tēvreizi iemācīja vecāmāte. Kopā ar viņu, vēl nebūdams pat skolnieks, gāju uz baznīcu. Mūsu ģimenei bija izveidojusies draudzība ar nu jau mūžībā aizsaukto mācītāju Mārtiņu Zelmeni. Mēdzām viņu dēvēt par Andra tēvu. Toreiz nebija tādas tehnikas kā tagad. Atminos, ka mācītājs M. Zelmenis, lai varētu pagūt uz dievkalpojumiem vairākās draudzēs, brauca ar zirdziņu vai velosipēdu.

   Padomju laikā biju arī komjaunietis, stājās visa klase, es arī, bet ateisma propagandai nekad neesmu ticējis. Tāpat, būdams komjaunietis gāju uz baznīcu. Jāuzmanās no sūdzmaņiem bija, bet to varēja izdarīt, īpaši puikas gados. No klasesbiedriem nekādus pārmetumus par savu ticību neesmu saņēmis. 

      Tā kā man nav savas ģimenes, Aknīstes luterāņu draudze ir kā otrā ģimene. Te es nāku ne tikai kalpot, bet arī satikties ar ticības brāļiem un māsām, aprunāties. Veidot pērmindera un altārlasījuma lasītāja un pēdējos gados arī draudzes priekšnieka amatus, jūtos vajadzīgs.

     Esmu kristīts pašā piedzimšanas gadā , 1959.gadā, mājās. M.Zelmenis mani iesvētīja 1975.gada jūlijā Lašu dievnamā. Draudzē esmu kopš iesvētībām. Kamēr strādāju, uz visiem dievkalpojumiem nevarēju tikt, fermā bija maiņu darbs. Veicu lopkopības meistara pienākumus. Fermā bija 260 jaunlopi. Tā pastāvēja no 1984.− 1992.gadam. Tad nāca kopsaimniecību likvidācija.”

    Jānis Stalidzāns ir kalpojis pie dažādiem draudzes ganiem: Mārtiņa Zelmeņa, Arvīda Bobinska, Anda Lenša, Aigista Pinkas un Ata Bambāna.

   „Dievkalpojumus katru svētdienu draudzē ieviesa mācītājs Andis Lenšs, līdz tam pie A. Bobinska tie notika tikai reizi mēnesī. Mācītājam bija veselas sešas draudzes. Es pieradu pie katras svētdienas. Mēs ar mammu, kura vienu laiku bija draudzes arī  draudzes priekšnieka vietas izpildītāja, katru svētdienu braucām uz dievnamu. Ja gadījās tā, ka mašīna bija remontā, uz dievkalpojumu braucām ar traktoru. Dievnams no mājām atrodas 1,8 km tālu. Es varēju atnākt arī kājām, bet mamma – nē.”

   Kad vaicāju Jānim, vai ir kādas liecības, kur Radītājs ir pasargājis. Viņš atbild: „Patiešām, no lielām nelaimēm esmu līdz šīm pasargāts! Lai kā sagriežas dzīves ritenis, Dievs visu noliek savā vietā! Pirms četriem gadiem uz slidena ceļa notika avārija. Mašīna sasista, bet pašam nekas! Vēl kopš bērnības bija veselības problēmas, iezīmes bija it kā uz triekas pusi. Es gan to maz atceros, bet par mani lūdza. Tēvs bija aizbraucis pie tautas dziednieces Zilā kalna Martas. Ārsti prognozēja, ka vajadzēs mugurkaulā veikt operāciju, bet, paldies Dievam, esmu izticis bez tās. Pēc šīs reizes tā nopietni vairāk neesmu slimojis.” Iznāk kā no Svētajiem Rakstiem: „Redzi, Tā Kunga roka nebūt nav par īsu, lai nevarētu palīdzēt, un Viņa auss nav aizkritusi, ka tā nevar dzirdēt.”(Jes.59:1)

   Jānis redz, ka Aknīstes lauki paliek aizvien tukšāki. Aizbrauc daudzi. Arī draudzes locekļi. Pamatā darba meklējumos. Gan uz galvaspilsētu, gan ārzemēm. Ieceres ir. Patlaban draudzes nams ir iznomāts, ar laiku varētu ierīkot kādas aktivitātes, bet iniciatīvai jānāk no pašas draudzes. Labi būtu, ja mācītājs dzīvotu uz vietas. Tagad draudzes gans divreiz nedēļā mēro ceļu turpat vai pāri visai Latvijai! Draudze ar viņa kalpošanu ir apmierināta.

    Jāni pazīstu no 2003.gada, jo esmu bieži viesojusies Aknīstes draudzes pasākumos un arī dievkalpojumos. Viņš ir dziļais ūdens − klusais darītājs. Kas, ja vien ko var, paveiks pats un ar lielu atbildības sajūtu, un prieku kalpot Tam Kungam.

Teksts: Ligita Ābolniece

Foto: no privātā arhīva