Nodokļu shēmošanas nacionālās īpatnības

Rietumu investori uztver Baltiju kā vienotu veselumu

No vienas puses, mēs vēlamies, lai sabiedrotie mūs uztver kā līdzvērtīgus spēlētājus, taču, no otras puses, mēdzam uzvesties kā trešās pasaules valstis. Un attaisnojums, ka tie jau ir tikai daži gadījumi, neiztur kritiku – katrs šāds gadījums met ēnu uz visu reģionu, tāpēc nevajag brīnīties, ja reizēm rietumvalstu sabiedrotie mūs uzskata par pēlēko zonu Krievijas pievārtē, ka mums joprojām piedēvē bijušās PSRS valsts statusu u.tml.

Pirmkārt, mums ir jāpieņem, ka vidējais amerikānis īsti neatšķir Balkānus no Baltijas, tāpēc nevajag gaidīt, ka viņš nodala katru Baltijas valsti atsevišķi, piemēram, Latviju no Lietuvas. Arī mēs par ASV nedomājam kā par atsevišķām pavalstīm (štatiem), bet par visu valsti kopumā, kaut gan atšķirības starp pavalstīm ir ļoti lielas.

Zem paklāja neko nepaslaucīsi

Otrkārt, jāņem vērā, ka ASV darbojas virkne organizāciju, kas monitorē potenciālos investīciju tirgus, korupcijas koeficientu dažādos reģionos, investoru strīdus u.tml., piemēram, Finanšu nozares regulējumu pārvalde (The Financial Industry Regulatory Authority[1]), kas ik gadu skata vairāk nekā 2000 lietas. Paši amerikāņi jau mežonīgā kapitālisma pirmsākumos guva atziņu, ka tur, kur ir liels kapitāls, ir arī baumas par noziegumu vai arī pats noziegums.

Treškārt, nevajag domāt, ka lielāku vai mazāku korupcijas gadījumu mēs šeit, Baltijā, varēsim paslaucīt zem paklāja un neviens to nepamanīs. Ticiet man, šādas lietas tiek pamanītas un piefiksētas. Garām nav paslīdējis arī ieilgušais Maxima akcionāru skandāls, kas potenciālajiem rietumu investoriem vieš šaubas, vai uzņēmējdarbības vidē Baltijā ir pietiekami labvēlīga augsne liela apjoma investīcijām.

208 miljoni garām valsts kasei

Tajā pašā laikā, kad notiek mēģinājumi izvērst aktīvu cīņu pret korupciju un tiesībsargājošo iestāžu reformu, tepat kaimiņos, Lietuvā, notiek lietas, kas, manuprāt, nepiedien 21.gs. Eiropas Savienības valstīm, kas vēlas attīstīt uzņēmējdarbību. Daži Maximas akcionāri demonstrē tādas shēmošanas nacionālās īpatnības, ka tikai retais pašmāju bāleliņš varētu sacensties meistarībā, un garām valsts kasei aizplūst ievērojamas summas.

ASV kolēģu ieinteresēts, es pārlūkoju mūsu dienvidu kaimiņu publiskos informācijas avotus, mēģinot saprast, kas tad īsti slēpjas aiz Maximas izkārtnes un kā aizpludināt 208 miljonus eiro garām valsts kasei? Ikviens Maximas veikals, kurā iepērkamies ikdienā, pieder holdingam “Vilniaus prekyba” (VP Grupa). To tālajos un trakajos 90. gados dibināja deviņi akcionāri, bet nav vajadzības iegaumēt visus – starp viņiem bija trīs brāļi Marcinkeviči un trīs brāļi Numaviči. Pietiks, ja iegaumēsim viņus, faktiski pietiks, ja iegaumēsim Mindaugu Marcinkeviču (Mindaugas Marcinkevičius) un Neriju Numaviču (Nerijus Numavičius), kurš šobrīd ir VP Grupas prezidents. Grupai pieder arī lielais tirdzniecības centrs “Akropolis”, kura filiāles atrodas Šauļos, Klaipēdā, Kauņā un arī Viļņā[2].

Laika posmā no uzņēmuma dibināšanas līdz mūsdienām lielākā daļa akcionāru dažādu iemeslu dēļ ir atsijājušies, pārdevuši savas daļas un uzsākuši citu biznesu. Abi minētie klanu pārstāvji gan joprojām ir uzņēmuma akcionāri, turklāt diezgan pārliecināti uzkāpuši uz savstarpējas kara takas.

Ziņoji par pārkāpumu? Samaksā kompensāciju!

Sākotnēji sarežģītā shēma izrādās pavisam vienkārša, proti, palielinājis savu akciju daļu uzņēmumā, N. Numavičs izlēma, ka iespaidīgo “Akropolis”, kas pa šo laiku bija pārreģistrēts uz kompāniju Maltā, varētu pārdot atpakaļ VP Grupai. Jau pieminētais akcionārs M. Marcinkevičs bija pret šādu transakciju, jo saskatīja tajā slēptu vēlmi izvairīties no nodokļu maksāšanas. Iebilstot pret šādu shēmu, M. Marcinkevičam tika liegta piekļuve informācijai par “Akropolis” pirkšanas/pārdošanas tālāko procesu, ko viņš atjaunoja tikai tiesas ceļā.[3]

Tiesa gan, akcionārs nepaguva apturēt shēmu, un “Akropolis” jau bija nonācis VP Grupas valdījumā, bet tas, ka viņš bija uztaustījis krāpšanas iespējamību, bija skaidrs, jo pret viņu tika celtas prasības tiesā, lai piedzītu vispirms 7,6 miljonus eiro par centieniem izgāzt pārdošanas darījumu, bet pēc tam jau 81,25 miljonus eiro lielu kompensāciju par transakcijas kavēšanu.

Tas, protams, nav normāli, ka persona, kas ziņo par pārkāpumiem, pati gandrīz ir spiesta maksāt kompensācijas. Kādu iespaidu par mūsu biznesa kultūru radīja situācija, kad gaismā tika celtas aizdomas par krāpšanos ar nodokļiem, kas, iespējams, ilgusi no 2008. gada līdz 2012. gadam, proti, ka šajā laikā visticamāk veidotas neskaitāmas jaunas ārzonas kompānijas, kas daļai akcionāru ļāvušas saņemt peļņu un izvairīties no nodokļu maksāšanas, tādejādi garām valsts kasei aizpludinot aptuveni 208 miljonus eiro. Savukārt pats N. Numavičs ir pārcēlies uz Apvienoto Karalisti un kļuvis par nodokļu maksātāju tur, nevis Lietuvā. Tā sakot, – par visu padomāts!

Atgādina energogiganta “Enron” skandalozo krahu

Turklāt Lietuvas mediji pauž varbūtību, ka šajā shēmā bijis iesaistīts arī kaimiņvalsts VID vadītājs Dainors Bradauskis (Dainoras Bradauskas), ar kura svētību notika gan nodokļu krāpšana, gan izmeklēšanas apturēšana. Lietuvas medijos pat publicēti sarunu ieraksti, kuros bijušais VID vadītājs, stāstot par dienesta pārbaudēm, nav lietojis pašus cenzētākos izteicienus[4]. Pats D. Bradauskis, starp citu, šī gada sākumā no amata atstādināts, un tagad izmeklēšana uzsākta pret viņu pašu.[5] Gribētos vilt zināmas paralēles ar energogiganta “Enron” skandalozo krahu 2002. gadā, kas iedragāja ASV sabiedrības uzticību kompāniju vadītājiem. Atgādināšu, ka arī toreiz bija t.s. Tālavas taurētāji (whistleblowers), kuri pauda aizdomas par nelikumībām, bet viņos neviens neieklausījās, un tikai pēc gadiem izmeklēšanā atklājās, ka viņiem bijusi taisnība, diemžēl bija jau par vēlu – “Enron” vadība bija iedzīvojusies, slēpjot smago kompānijas finansiālo stāvokli no investoriem, bet auditors bija iznīcinājis dokumentus, kuros bija ziņas par šo darbību.

Tas, ka šāds piesegšanas process no tiesībsargājošām iestādēm ildzis vairākus gadus, ir neiedomājami. Tas ir iespējams tikai banānu republikā, kur tiesībsargājošo iestāžu vadītāji ir korumpētāki, nekā tie, kurus viņi tiesā.

Likme ir visa reģiona reputācija investoru acīs

Visas shēmas un valsts apzagšanas mēģinājumi (veiksmīgi vai neveiksmīgi) agri vai vēlu tomēr nāk gaismā. Kā jau minēju, pret D.Bradauski šobrīd notiek izmeklēšana, kuras rezultāts vēl nav zināms, jo arī viņš pats ir iesniedzis pretprasību par savu atjaunošanu amatā. Uzskatu, ka taisnība šajā tiesas procesā uzvarēs, taču ir jāsaprot, ka likme ir daudz lielāka par 208 miljoniem – likme ir visa reģiona reputācija investoru acīs.

Amerikāņu teologs un vairāku nozīmīgu darbu autors Džeimss Frīmens Klarks ir teicis: “Politiķi domā par nākamajām vēlēšanām, bet valstsvīri par nākamajām paaudzēm.” Esmu svēti pārliecināts, ka arī Baltijas valstīs ir ne tikai politiķi, bet arī valstsvīri, ka ir godīgi uzņēmēji, un tādu ir daudz, kuri paši godīgi maksā nodokļus, un nekavētos atklāt krāpšanas shēmas, ja par tādām uzzinātu. Kamēr paši uzņēmēji nebeigs shēmot un meklēt dažnedažādus ceļus, kā apiet nodokļus, mēs nevaram gaidīt nedz tēvoča Sema, nedz kāda cita investora naudas plūsmas. Vispirms pašiem jāizpilda mājasdarbs!