Literāte studē vēsturi

Vai esi jēkabpiliete? Vai nāc no citas puses?

Īsti nezinu kas es esmu. Jēkabpiliete vai krustpiliete? Dzīvojot šeit ir grūti apjaust, kur sākas viena un kur beidzās otra pilsēta/ novads. Tāpat vai esmu latgaliete vai zemgaliete. Gandrīz neiespējami saprast savu piederību. Bet jā, manas saknes nāk no šīs puses.

No kura laika raksti dzejoļus? Vai to darīji arī bērnībā un agrajos skolas gados?

Domāju, ka kopš 16 gadiem meistaroju kaut kādus domu pierakstus, ko vēl bija par agri saukt par dzeju. Precīzāk, to varētu definēt, ka “dzejas izstrādājumu”.  Šķiet, ka tikai šajā pēdējā gada laikā esmu sapratusi, kas ir dzeja un ko vēlos ar to teikt. Radusies vēlme izzinot dzejas teoriju un slīpēt pašas sacerēto. Bet prātā ir arī atmiņās par bērnībā rakstītiem dzejoļiem. Piemēram, pirmais dzejolis, kas tapa skolas vajadzībām un nesa samērā lielu vilšanos. Nebiju jau tas priekšzīmīgāka skolniece. Bet šīs uzdevums, kura bija jāuzraksta dzejolis uzrunāja, tādēļ piegāju tam atbildīgi un ar visu sirdi. Nākamajā diena stundā vēl kā vakar atceros skolotajās vārdus: “Lauriņ, bija pašai jāaizdomā dzejolītis nevis jānoraksta.”. Lūk, tāda bija pirmā tikšanās ar pašas rakstīto dzeju!

Kas bija pirmie to klausītāji? Kādas bija atsauksmes?

Pirmie klausītāji noteikti bija draugi. Bet kritiķi no viņiem necik labi neiznāca. Otrā kritiķe bija literatūras skolotāja Inga Vaivode. Viņai izdevās ielikt manī drosmi doties tālāk, nebaidīties no tēlainības un neapstāties pie tā kas ir. Trešie kritiķi, kas jau bija krietni nopietnāki bija “Literāta” dalībnieki. Pat atceros, kad sāku iet uz “Literātu” bija paaicināts A. Grīnberga kungs kā recenzents. Un mani “dzejas izstrādājumi” viņam galīgi negāja pie sirds. Bet tas tiešām bija labi, jo pēc atzinuma, ka varbūt labāka nerakstīt. Dzima spīts rakstīt un mainīties, censties to darīt labāk. Jo tas sākums tik tiešām bija ne visai labs. Nepiedzimu kā dzejniece un šaubos, ka par tādu maz kļūšu. Drīzāk tikai meklētāja tajā visā.

Kas pamudināja pievienoties Literāta pulciņam?

Pamudināja vēlme savi attīstīt. Un savā ziņā trūka cilvēku, kas būtu līdzīgi domājoši un rakstoši. Tādēļ arī pieņēmu lēmumu, ka ir nepieciešams iemantot draugus arī no šīs radošās pasaules, jo tā arī daļa no iespējas attīsties. Bet pats pamudinājums bija Dzejas dienas un iespēja lasīt dzeju. Tur arī iepazinos ar “Literātu” un pievienojos. Šķita, ka esmu atradusi līdzīgi domājošos šeit.

Būtiskākais, kas iegūts nodarbībās, analizējot darbus, pa šiem gadiem?

Zināšanas, jo domāju tas, ko mums stāsta Sintija Kampāne un  citi dalībnieki ir smaga darba rezultāts, ko var pastāstīt un iemācīti citiem. Domājams, tā ir gadu pieredze un vairākas grāmatas, kas pārlasītas. Un šīs zināšanas tiek pasniegtas tālāk. Protams, arī esmu sapratusi, to cik daudz prasa no cilvēka literārā darbība. Tā ir nepārtraukta izaugsme. Nav un nebūs tās robežas, kad tu kļūsti par dzejnieku. Nav robeža kuru sasniedzot tu kļūsti pilnība. Ir tikai mūžīgs darbs, rakstīšana, svītrošana, pārrakstīšana un jautājums- kā citādāk to var pateikt? Arī pats būšanas laiks kopā, sarunas, jo uz šīs pasaules nav nekā vērtīgāka kā otra cilvēka domas.

Laura, Tu man pēc savas būtības atgādini drosmīgu un atvērtu meiteni, pretstatā dzejniekiem, kas pamatā ir kautrīgi un vairāk sevī noslēgti. Kā Tu to komentētu?

Prieks dzirdēt, ka es neatgādinu tipisko dzejnieka tēlu, jo pašai man diez ko netīk šāds cilvēka tēls. Un neesmu sapratusi, kur tāds dzejnieka personāžs ir dzimis. Mans dzīves princips ir skaisti izteikts caur Renē Dekarta vārdiem: “Nākas atdarināt ceļotājus, kuriem, ja tie apmaldījušies kādā mežā, nevajag maldoties nogriezties drīz uz vienu pusi, drīz uz otru un nekādā ziņā jau nepalikt uz vietas, bet soļot vienmēr vienā virzienā, cik taisni vien iespējams un nemainīt šo virzienu bez nopietna pamatojuma, kaut arī sākumā tā izvēle varbūt bijusi gluži nejauša: jo, ja arī, šādi rīkodamies, viņi nenonāks tieši tur, kur vēlas, viņi tomēr galu galā kaut kur nokļūs un droši vien tur jutīsies labāk nekā meža vidū. “. Es uzskatu, ka galvenais ir virzīties uz priekšu un šī virzība arī ietver to ka nedrīkst baidīties, ja iesāki iet ceļu, tad tas ir jāiet. Tur nav vietas bailībai vai kaunam. Dzīve cilvēkam dod tik daudz tikai paši mēs baidāmies no šī piedāvājuma klāsta. Mēs pat baidāmies no cilvēkiem. Man personīgi saista cilvēks kā būtne. Tādēļ ir vēlme būt cilvēkos izzinot tos, atklājot to dzīves. Tādēļ ir jāpiemīt vēlme komunicēt un nekāda veida noslēgšanās. Cilvēks ir vientuļš pēc dabas, bet tieši tāpēc sociāls. Mani interesē viss šajā dzīvē, tādēļ ir vēlme darīt visu, izzināt visu, redzēt, dzirdēt un izlasīt. Šīs ir dzinulis, kas neliek apstāties, bet iet tikai uz priekšu.

Vai ir arī savi tuvākie (-ais) dzejdari?

Protams, ir. Noteikti tas ir Eduards Veidenbaums jau no agras bērnības. Čaks, Klāvs Elsbergs, Inga Gaile. No ārzemju dzejas  franču dzejnieks Šarls Bodlērs un viduslaiku vācu burinieka Valtera fon der Fogelveides dzeja. Cenšos daudz lasīt dzeju. Bet grūti ir atrast to, kas uzrunā tā līdz sirds dziļumiem.

Cik esmu ievērojusi dzejoļu apkārtējās tēmas Tev nāk no apkārtējās vides, iespējams, ka ir pat prototipi, kurus bagātini ar savu iztēli. Vai esi vērotāja?

Jā, esmu vērotāja. Nesaista izdomājumi vai vēlme padarīt šo pasauli labāku nekā tā ir. Savā dzeja un prozā es tiecos atmest izdomājumus un rakstīt tikai par to kādu dzīve ir apkārt. Izdomājumi ir bēgšana no esošā. Bet man patīk esošais, lai kāds tas būtu. Tas ir mans laiks un man ir tiesības to redzēt tādu kāds tas ir. Nevis bēgt no tās kaut kādā fantāzijā. Ne velti kara laikos parādās literatūra, kas vēsta par vietām kuru nav. Piemēram, “Gredzenu Pavēlnieks” autors  Dž. R. R. Tolkīns šo grāmatu izdod pēc Otrā pasaules kara. Es pieļauju, ka kara laika viņš ir izveidojis sev iedomu pasauli, kurā ir hobiti un vēl visādi mošķi, cīnās labie un sliktie tēli. Un protams uzvar labais. Viņš pats sev radīja pasauli, kurā justās kā Dievs un lemt, kā un kas būs. Arī mūsdienas es redzu vampīrus, burvjus utt. literatūrā, kam uzticīgi seko tūkstošiem cilvēku. Un tā ir skaidra pazīme- ka cilvēks atzīst, ka esoša pasaule nav gana laba priekš viņā. Tāds cilvēks bēg nevis no pilsētas vai valsts, kur jūtas slikti, bet bēg no sava dzīves laika. Atzīstam to ka labāka dzīvot pasaulē ar vampīriem vai tādā, kurā zinām, ka labais vienmēr būs tērpts baltā un sliktais melnā. Bet šeit un tagad mēs tikai eksistējam. Ik dienas īdam par to cik viss ir slikti, cik viss ir netaisns un meklējam KURŠ ir vainīgs pie mūsu likstām. Bet neuzdodam sev jautājum- KĀPĒC es tā dzīvoju? Tādēļ es aizraujos ar vērošanu un realitāti, jo tā ir lielāka balva esot dzīvam no kuras nav jābēg.

Kādēļ aizgāji studēt vēsturi, nevis literatūru. Vai vari piekrist dzejnieces Andas Līces vārdiem: „Pagātne ir dzīva – tā elpo, atgādina, lūdz un brīdina. Pagātne prasa, lai to lieto. Jo tajā ir vērtības, bez kurām mēs varam būt paēduši un apģērbti, varbūt pat pārtikuši, bet sirdsgudri nespējam būt.”

Uz vēsturi es aizgāju, tāpēc ka man tā bija tuva. Vienmēr esmu mīlējusi vecu cilvēku stāstus par karu un padomju laiku. Pat atceros, ka vecmammai par lietām kas atradās mājās jautāju, vai viņas laikos tās arī bija.

Neredzu jēgu šajā laikā kalkulēt un meklēt profesijas, kurās labāk maksā, ja tas nedod prieku un kur nu vēl garantija, ka tu tiksi savā profesijā strādāt. Nekādu garantiju nav. Labāk ir mācītos to, kas sirdij ir tuvs un ja galu galā es nestrādāšu par vēstures skolotāju, tad būšu laimīga, jo esmu sava dzīves laiku tērējusi mācoties un izzinot to, kas sirdij ir tuvs. Jo tikai kad pieej tam visam ar sirdi un patiesu vēli tikai tad tas var izdoties un dot pašam prieku. Cienīgāk cilvēkam ir būt labam sētniekam, nekā sliktam ķirurgam. Un uzskaru, ka mācoties vēsturi es arī apgūstu literatūru, jo vēsturnieks lielākoties strādā ar tekstu, kas ir rakstīts avots, tādējādi neesmu zaudējusi kontaktu ar literatūru. Tieši pretēji man tas ir vēl padziļinātāks. Un filoloģija mani neaizrāva tā iemesla dēļ ka pēta vārdu un valodu. Savukārt, vēstures pētāmais priekšmets ir cilvēks un tā darbības vai bezdarbība. Līdz ar to es gūstu priekšstatu ne par vārdu, bet par cilvēku priekšstatiem, uzvedību, rīcību un domāšanu. Tas man šķiet vērtīgi rakstot prozu.

Kas attiecās uz citātu varu teikt to ka – cilvēkam bez pagātnes nav arī nākotnes. Vēsture ir vajadzīga . Un vispār cilvēks pat 21.gs nav nemaz tik moderns un jauns, kā tas šķiet. Viņš ir pagātnes nesējs pat to neapzinoties. Piemēri no mitoloģiskas domāšanas, mēs vēl aizvien dalām lietas strikti labāks un sliktās. Paskatieties tajās pašās filmās mūžīgā labā un sliktā cīņa. Cilvēks ar mitoloģisko domāšanu lietas un sevi redzēja caur attiecību prizmu Es un Tu. Bet kā ir ar mums? Vai nav Es un telefons. Es un dators. Mēs pat nereti runājam ar šīm lietam neapzinoties uztveram, tās kā līdzvērtīgas. Par sirds gudrību es piekritīšu. Mēs varam kļūt sirds gudri caur vēsturi. Tā nav tikai kari. Ir arī daudz gudru domātāju, kas liek pārvatēt savu dzīvi. Izvērtē savas vērtības un saprast vai tās ir tik nozīmīgas ko šobrīd daru. Saprast, to ka neviena cilvēka darbība vai bezdarbība neatceļ to faktu, ka viņš ir tikai cilvēks. Mēs pārāk bieži sevī zaudējam cilvēcību. Man šķiet studijas vēsturē mani nepadarīs par pelnošu cilvēku, bet gan tās mani padarīja par cilvēcīgu cilvēku. Un tā arī ir sirds gudrība.

Kā esi iedzīvojusies Daugavpilī – otrajā lielākajā pilsētas? Kas tur ir interesants?

Pilsēta ir otra lielāka Latvijā, bet ziniet, divu gadu laika es nereiz, dzīvojot centrā, neesmu tur redzējusi sastrēgumus. Reizēm pat šķiet, ka Jēkabpilī satiksme un cilvēku kustība ir intensīvāka. Tur ir netipisks miers, ja pieliekam klāt frāzi “otra lielāka pilsēta”. Ja runā par visiem aktuālo stereotipu “Krievu pilsēta”. Grūti nepiekrist, bet nav tā ka tur nav latviešu. Ir, ir. Un patiesība sakot, ja arī nākas runāt ar kādu krievu, tad bieži viņi cenšas runāt latviski. Lauzīti, bet runā. Vai arī es runāju latviski, sarunu biedrs krieviski. Viens otru saprotam. Un ne reizi tur mani neviens nav lūdzis runāt krieviski. Tādēļ man liekas visi pārāk dramatizē šo krievu tēmu. Protams, tas nav labi, ka Latvijas teritorijā ir tāda situācija. Bet tad  man rodas jautājums- Kādēļ angļu valoda ir labāka par krievu? Abas ir valodas. Abas zināšana ir bagātība. Bet attieksmes ir pretstatā viena laba, otra slikta.  Ja runā par literāro pasauli Daugavpilī. Tad tur notiek dzejas slami- dzejnieku savstarpējā sacensība dzejas pasniegšanā. Tas protams, notiek krievu valodā un kas interesanti, lielākoties tur sastopami dzejnieki un dzejnieces ir retums. Tas mani ļoti pārsteidza. Bet arī es piedalos šajos pasākumos un lasu latviski savu dzeju. Viņiem tā patīk un saprot. Tā kā dzejas pasaulē arī valda tolerance. Kopumā pilsēta ir brīnišķīga. Bet uz dzīvi tur nedomāju palikt.

Kad visbiežāk „atlido mūza”, grūtos brīžos, priekā, esot ceļā, sēžot kafejnīcā….

Mana mūza kā jau ikvienam rakstošajam nāk un iet kad grib. Bet lielākoties tā nāk nepiemērotos brīžos, kad nav laika, lai to piefiksētu. Taču to provocē sarunas ar cilvēkiem, jo tas ko pastāsta otrs cilvēks reizēm ir neaptverams visums līdz kuram pati iespējams nenonāktu. Vērtība ir otra cilvēka domas gan pareizas, gan nepareizas. Otrais iedvesmas izsaucēj spēks ir  sabiedrība un visas tajā risinošās attiecības. Trešais, kas dod grūdienu rakstīt ir ikdienas neikdienišķie notikumi. Piemēram, šo vasaru es pavadīju Viļņa arheoloģijā. Rakām 17.gs. senkapus. Un ziniet, tas satricināja manu skatu uz dzīvi. Ik reiz, kad atrodu kādu skeletu. Domāju- vai tiešām tās visas cilvēciskās mokas, ko mēs sajūtam dzīves laikā ir to vērtas? Vai ir to vērts strādāt? Vai vērts būt sabiedrība? Vai ko vērta ir izglītība? Kad pie kājām guļ maza zīdaiņa skelets, saproti, ka visa dzīve ir pilna netaisnībām. Pilna neizskaidrojam. Un viss tas, ko esam darījuši dzīvē, labais un sliktais nav paņemams līdzi. Arheologu grupā kopumā izraka pāri simts skeletu. Un ziniet, ne pie viena nebiju atradusi- izglītību, slikto rīcību, komplimentus, melus, labās manieres, paklausību. To ko mēs tik ļoti vērtējam.  Tikai cilvēka skeletus. Labi, cilvēki teiks, ka tas ir vajadzīgs dzīves laikā. Bet tad sanāk, ka lielāka daļa no tā, kas mums ir dzīves laikā nav vajadzīgs, lai izdzīvotu. Pietiek ar mazumiņu. Sapratu, cik neizprotami ir cilvēki, kuru dzīves mērķis skan tā- Lai par mani atceras vai lai pēc manis paliek kaut kas. Un  tad cilvēks cenšas dzīvot tā, lai citi viņu atceras. Pieņemsim, divas, trīs paaudzes atcerēsies un tad zudīs no ļaužu atmiņas. Tas ir to vērts? Kādēļ necensties dzīvot labi te un tagad? Te šajā dzīvē? Dzīvam esot necelt sev pieminekļus. Ir taču ir iespējams dzīvot labi, jo kā redzams iekonservēt sevi ļaužu mūžīgā atmiņās ir neiespējami. Un pie skeleta savu  labo “Es” nepiekabināsi. Skumjā patiesība, ko antīkais domātājs jau bija pamanījis- “Ikviens savā dzīvē ir aizņemts ar rītdienu. Ļaudis nevis dzīvo, bet gan taisās uz dzīvošanu.”/ Seneka /

Runāt par nākotni, šķiet spriest pāragri – uz kuru pusi novirzīsies interešu skala. Būsi senu vietu vai cilvēku dvēseļu arheoloģe? Varbūt kāda nojausma jau ir?

Pirmkārt, mans turpmākais dzīves mērķis ir dzīvot nevis eksistē. Baudīt šīs dzīves labumus. Un nekāda ziņā nezaudēt cilvēku sevī.

Otrkārt, arheologs jau mēģināju būt. Reizēm var, bet laikam ļoti ar to saistīties nevēlos. Ļoti smags gan fiziski, gan morāli darbs. Protams, interesants darbs, bet pirms tā interesanti ir ļoti smags darbs un to visu sarežģīs vēl laika apstākļi. Es sliecos domāt, ka būšu skolotāja. Jau būdama maza mani šī profesija uzrunāja. Un neatlaidīgi eju uz to. Man prioritāte ir darbs ar cilvēkiem. Un ja vēl pastāv iespēja likt šajā jaunajā cilvēka, ko labu. Saprotu, Ka visos to neieliksi un nevajag. Bet tāpat ir ticība, ka varu dot ko labu arī citiem. Protams, esmu sakārusies ar frāzēm- Tu negribi būt skolotāja. Bērni ir šādi un tādi. Bet šo profesiju es to jūtu, kā savu aicinājumu, kur varu realizēt savas spējas. Un šīs mērķis uzliek atbildību man šodien, jo tas ko iemācos vēstures fakultātē, tad būs tas ko rīt varēšu dod skolēniem.

Domāju, ka nekļūdos, uzskatot, ka Tava dvēseles pasaule ir viegla, gaiša, priecīga, krāsaina… Tu nekad neteiksi tos vārdus, ko par radošajām mokām ir rakstījis J.V. Gēte un no kuriem drusciņu esmu sajutusi arī pati. „Es savā mūžā ne četras nedēļas neesmu nodzīvojis savam priekam. Es visu laiku esmu it kā vēlis kalnā akmeni, un man no jauna to vajadzēja velt augšā.”

Protams, gadās arī brīži, kad dzīve krāsojās tumšos toņos. Taču tad es atceros Renē Dekarta vārdus: “Vienmēr censties drīzāk pārvarēt sevi nekā likteni un drīzāk mainīt savas vēlēšanās nekā pasaules kārtību; un vispār pieradināt sevi pie uzskata, ka pilnīgi mūsu varā ir tikai mūsu domas.”. Ļoti labs motivējošs princips. Bet laikam tik slikti kā Gētem gājis man nav,, jo cenšos mainīt savu domāšu un pieiet lietai tā kā ieguvumam nevis zaudējumam un mokām. Jā, es varu teikts ka tas akmens jāveļ augšā atkal un viss ir slikti un dodiet man plecu uz kura paraudāt. Bet tad var apstaties un  padomāt- klau, šī akmens velšana mani padarīs par labāku cilvēku, ja tas ir tik smagi veļas, tad tas nav tāpat un netīši. Un ja tev ir kalns, tas nozīmē, ka tam ir virsotne. Nav jāapstājas un jāveļ kaut deistiem reižu, bet tajā reizē, kad uzvelsi sapratīsi, ka to izdari tu pats un tas būs sasniegums. Neviens nav liedzis būt laimīgam cilvēkam. Tika ja nu pats. Kā nekā neviens mūs nevar padarīt par laimīgiem cilvēkiem. To mēs varam izdarīt paši. Gribot būt laimīgi. Varam redzēt milzīgu akmeni, bet varam redzēt kalnu ar virsotne. Un vispār kāda jēga dzīvei bez prieka un darīt lietas kas nesagādā prieku? Ja cilvēkam ir dota iespēja to izjust, tad kādēļ ir tas jāliedz?

Ko Tu vēlētos pasacīt lasītājiem, Literāta dalībniekiem, jauniešiem, kuri vēlas rakstīt?

Vienīgais šķērslis, kas ir likts Jūsu likteņos esat Jūs paši. Ir jādarbojas, jācīnās un galvenais nekad nepadoties. Ir jāvirzās uz priekšu un nenolaist rokas grūtību priekšā. Un saprast, to ka nav labi vai slikti rakstošu cilvēku. Ir tikai vērtētāji, kas ir subjektīvi un skatās pēc savas mērauklas. Galvenais ir uzdrīkstēties un ņemt visu ko dzīve Tev spēj sniegt! Nebaidieties no dzīve! 

Teksts: Ligita Ābolniece

Foto: no Lauras arhīva