„Skolotājs dzīvo interesantu dzīvi”

Kristīni pazīstu kopš interešu apvienības „Literāts” laika, kurā kopā darbojāmies pagājušā gadsimta 80. gadu beigās. Viņa ļoti interesējās par literatūru un apmeklēja visas nodarbības. Par šo laiku Kristīnei ir palikušas gaišas atmiņas, bet šoreiz ir saruna par skolu. Arī padomju gados skolotāja profesija Kristīnei likās cienījama. „Skolā uz skolotāju vienmēr skatījos ar cieņu un apbrīnu. Man likās, ka skolotājs strādā ne tikai ļoti nozīmīgu darbu, bet arī savu dzīvi prot pavadīt interesanti. Tas ir ne tikai maizes, bet arī sirds darbs. Visu laiku tu esi iesaistīts ļoti spraigā un svaigā dzīves procesā. Skolotāja redzesloks ir lielāks nekā vienkāršajam cilvēkam. Man gribētos domāt, ka šī profesija arī mūsdienās atrodas mazliet virs vidējā līmeņa, virs apkalpojošā personāla un virs dažādiem sabiedrisko attiecību speciālistiem, kas mūsu laikos ir pārāk daudz „pieražoti”. Skolotājs spēj ietekmēt daudz vairāk un arī dzīvo interesantāku dzīvi. Es nevaru sacīt, ka mans priekšstats sabiedrības spiediena rezultātā ir mainījies.” Kristīne piekrīt, ka, lai strādātu par skolotāju obligāti ir jābūt šūpulī ieliktajam vismaz vienam procentam talanta. Sava priekšmeta zināšana vien negarantē, ka būsi skolotājs. „Pēc augstskolas šķiet, ka akadēmiski jau tu visu zini, bet starp zināšanām un praksi ir milzīga plaisa. Kā radīt interesi? Kā parādīt jauno? Kā noturēt mūsu nacionālo pasaules kontekstā? Skolotājam jābūt tādam cilvēkam, kas spēj dot, ieinteresēt. Jāpiemīt ļoti lielai enerģijai. Jāredz, ka cilvēki, kas sēž klasē, ir dažādi. Nekad visi nebūs ieinteresēti. Noteikti jābūt labam stāstniekam, gan arī jāpauž sava pieredze. Ir jāapliecina, ka tu ar savām zināšanām, ar savu izglītību dzīvo interesantu dzīvi. Tad arī skolēni ieklausās! Skolotājam jābūt ļoti vitālai personībai. Viņš nevar būt sanīcis un darbā noguris. Ja gribi būt labs skolotājs, tad ļoti daudz ir jāiegulda sevī. Lai saprastu jauniešus, pašam visu laiku ir jābūt jaunajā telpā. Skolotājs nav interesants, ja viņš nav „dzīvs” cilvēks. Viņam jādzīvo sava dzīve. Ja viņš dzīvos tikai grāmatu pasaulē, tāda skolotāja personība skolēniem nebūs simpātiska.” Nav noslēpums, ka latviešu literatūras skolotājs tīri fiziski simtprocentīgi visus darbus izlasīt nevar. Arī Kristīnei ir gadījies dažus daiļdarbus pārlasīt pa tā dēvēto diagonāli, lai rastos priekšstats par grāmatu. Kaut arī viņa sevi uzskata par liela apjoma darbu lasītāju. Ir darbi, kas regulāri jāpārlasa, jo „atmiņa met laukā, jo smadzeņu disks ir pilns”. Latviešu valodas un literatūras skolotājam jāseko līdzi jaunajam, tam , kas notiek šodien literatūrā. „Ļoti daudz jālasa papildus: „Kultūras diena”. „Domuzīmes”, „Latvju Raksti”, arī Satorī portāls. Lielu laiku paņem vidusskolēnu domrakstu labošana.” Būt pat latviešu literatūras skolotāju ir dzīvesveids un darbs vienlaikus. Kristīnes audzēkņi ir piedalījušies vairākās mācību priekšmetu olimpiādēs gan valsts, gan novadu līmenī un ieguvuši kā atzinību, tā arī godalgotas vietas. Skolotāja ir daudz ceļojusi, bijusi pieredzes apmaiņās citās valstīs. Daudz viņai devusi sadarbība ar izcilo gruzīnu pedagogu, humanitārās pedagoģijas pamatlicēju Salvas Amonašvilī, pie kura arī vairakkārt viesojusies. Kristīne neapjūk daudzo jauno mācību materiālu klāstā. „Mans uzskats ir tāds, ka, pirmkārt, jāapgūst klasika un pamatvērtības. Kanona darbi. Tas rada domu plašumu, izpratni, spriest spēju, paplašina pasaules redzējumu. Mēs ģimnāzijā cenšamies saglabāt vēsturisko literatūras attīstības skatījumu – no pirmsnacionālās literatūras līdz modernismam. Postmodernos darbus lasām 12.klases beigās, kad personība jau ir noformulējusies un spēj nopietni novērtēt. Parasti tur ir vienas personības radīta pasaule, kura sevi izsaka. Es uzskatu, ka lamu vārdi nav inteliģenta cilvēka pašsaprotama izteiksme. Tas ir kliedziens – uzmanības pievēršana sev. No jaunākās literatūras nevar norobežoties, tā iet mums līdzās. Ir svarīgi latviešu literatūru mācīt Eiropas literatūras kontekstā. Mūsu nacionālā literatūra nav garlaicīga. Tajā ir dižgari. Gara milži. Es aizvien cenšos skolēnus tajā ieinteresēt. Manuprāt, neviens izglītots cilvēks nenoniecina savas saknes.”

Teksts: Ligita Ābolniece