Andris Ābelīte un Anmary ierakstījuši dziesmu «Ziemas sapnis»

Šonedēļ klausītāju vērtējumam tiek nodota dziedātāju Andra Ābelītes un Anmary (Lindas Dinsbergas) kopīgi ieskaņotā dziesma «Ziemas sapnis». Tās mūzikas autors ir Andris Ābelīte, bet tekstu sacerējis Jans Ikes (Jānis Lūciņš). Dziesmu producējis Andris Buiķis; māsterējis Earle Holder (ASV).

«Dziesmas tapšanai bija negaidīts impulss – Jāņa dzejolis, kas tika radīts pirms diezgan ilga laika. Strādājot ar dzejnieku pie jaunā topošā materiāla, viņam jautāju, vai ir kāda ziemas noskaņu dzeja, kurai trūkst mūzikas. Saņēmu «Ziemas sapni» un iztulkoju to mūzikas valodā,» par dziesmas tapšanu teic A. Ābelīte un piebilst, ka producents Andris Buiķis, kurš pazīstams kā ļoti kreatīvs un inovatīvs «skaņu gleznu» meistars,  kas iedvesmo un iepriecina ar svaigu skatījumu uz mūzikas tapšanas procesu, šoreiz darbojies urbānā vidē un skaņu eksperimentos, izmantojot elektroniku, «visu iesaiņojot tādā «sapņa vīzijā».»

Par sadarbību ar Anmary, kuru viņš raksturo kā dziedātāju ar plašu diapazonu un izpildījuma jaudu, Andris saka: «Kopā muzicējot un radot, izveidojās augsne kopīgam darbam pie pie konkrētās dziesmas.» Savukārt Anmary Andra teikto papildina: «Esmu ļoti gandarīta par šo sadarbību. Domāju, ka dziesma ir izdevusies, un mēs katrs, kas pie šīs dziesmas strādājām, ielikām tajā daļu no savas dvēseles. Ticu, ka arī klausītāji to sajutīs. Paldies arī Andrim Buiķim, kurš ļoti skrupulozi piegāja šim muzikālajam darbam un izauklēja to, lai pēc iespējas ātrāk to varētu baudīt arī plašāka publika. Lai skan!»

«Dziesmas teksts, noskaņa un meldiņš ir tādās mierīgās Ziemassvētkiem raksturīgās noskaņās un ar romantisma piegaršu, tāpēc negribējās to rakstīt tādā tradicionālā balādes skanējumā, bet gan «izvilkt» tās stāstu caur interesantām, analogām, siltām un mierīgām, bet tajā pašā laikā – dominējošām skaņām un tembriem, kas bija raksturīgi 70. un 80.gadu mūzikai,» atklāj dziesmas producents Andris Buiķis. Savukārt dziesmas teksta autors Jans Ikes jeb Jānis Lūciņš saka: «Vārdi, kas klusi izteikti un desmit gadus sildījuši grāmatu lapas, nu pārtapuši dziesmā… Patiesībā šeit nav nekā jauna vai ģeniāla. Tas ir stāsts par to, cik pacilājoša ir mīlestība, cik dažādas var būt sajūtas un ka patiesībā nav nedz jāpārpeld okeāns vai jāuzkāpj augstākajā kalnā -, pietiek paspert tuvāk vienu soli, pasmaidīt divreiz un trīs mirkļus ilgāk nenovērst skatienu. Pie šī brīža noveda visai neparasta apstākļu sakritība. Aicinājums piedalīties projektā noveda pie pretēja aicinājuma – radīt ko jaunu, kas savukārt pēc nevainīga jautājuma «Vai tev ir?» noveda pie šīs dziesmas.»

Foto: ekrānšāviņš