Kā tapa svētā Miķeļa skulptūra

Vasarā dievnams ir atvērts apmeklētājiem un tūristiem. Tur var pabūt vienatnē ar Dievu, iedegt svecīti, palūgties, atpūsties vēsumā karstajās vasaras dienās.

Interesants ir stāsts, kā tapa pati Svētā Miķeļa skulptūra. To ir veidojuši mākslinieki no Rīgas Ilona un Andris Silapēteri.

Andris nāk no bijušā Jēkabpils rajona. Pēc Dunavas pamatskolas beigšanas absolvējis Rēzeknes mākslas vidusskolu. Pēc dienesta padomju armijā studējis Latvijas Mākslas akadēmijā Metāldizaina nodaļā, un no 1979.gadā te strādā par pasniedzēju. Ilona ir māksliniece, rīdziniece. Beigusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu un Mākslas akadēmiju.

Andris stāsta: „Jūsu draudzes mācītājs Modris Plāte bija interesējies Rīgā mākslinieku aprindās par iespējām pasūtīt šādu skulptūru. Kāds no māksliniekiem laika trūkuma vai nevēlēšanās dēļ bija atteicies, un tad šos darbu piedāvāja mums.

Tas ir Ilonas gara darbs. Es palīdzēju veikt tikai fiziski smagākos tā posmus.”

Ilona vēsta: „Miķelis ir eņģelis – cīnītājs, viņš it kā izvērtē cilvēkus cīņā ar ļauno. Esmu ievērojusi, ka Miķelim vienmēr ir šķēps rokā un galā krustiņš.Es šo neuzsvērto atļāvos uzsvērt, pat izteikt. Tā kā pasaule un sabiedriskā doma nemitīgi attīstās, man bija nepieņemami Miķeli ienest baznīcā kā milzīgu cīnītāju – ar šķēpu rokā, tad viņam būtu grūti kaut ko lūgt. Ļaunā jau tagad ir tik daudz…Līdz Kristus atnākšanai bija „zobs pret zobu”, „acs pret aci”– viss notika horizontālajā jeb pūķa līmenī. Bet Kristus ideja ir vertikāla. Šis garais krustiņš simbolizē Kristus vertikāli. Miķelis ir šīs Kristus vertikāles sargātājs. Viņš stāv uz lidojoša pūķa, kurš it kā ir uzveikts. (Patiesībā kļuvis tikai citādāks.) Miķelim jānotur līdzsvars starp labo un ļauno. Man gribējās izcelt, ka nenotiek dvēseļu svēršana un izvērtēšana. Mēs visi esam cilvēki ar saviem likteņiem. Tas ļaunais, kas nāk no katra, nemaz nav tas ļaunais. Tam ir priekšvēsture, kuru var izskaidrot: varbūt cilvēkam ir bijusi neveiksmīga ģimene, piedzīvotas sliktas savstarpējās attiecības un tamlīdzīgi…Es gribēju uzsvērt Miķeli kā dvēselisku būtni, kas visu saprot, un viņam ir šī sūtība noturēt līdzsvaru starp labo un ļauno.”

Pati skulptūra tapa pusgada laikā. Andris saka: „Laiku aizņēma materiālu vākšana, tehniskā puse – atliešana, apstrāde…Lai arī tas nav monumentālas mākslas darbs, bet tas ir no bronzas, un šāda veida skulptūras sagatavošana ir ļoti darbietilpīga.” Ilona papildina: „Vispirms veido mālā, tad atlej ģipsī, tam jānokalst, tad apstrādā, dod metāllējējam, vēlreiz apstrādā… Kopējā ideja radās tieši darba procesā. Nebija tā, ka doma atnāca uzreiz.”

Jēkabpilī mākslinieki nodzīvoja trīs dienas. Daudz laika tika veltīts, lai atrastu piemērotu vietu dievnamā un izvēlētos apgaismojumu.

Svētā Miķeļa skulptūra atrodas blakus altārim. Tā katram atgādina „Kas manī (tevī) ir kā Dievs”, jo tieši to tulkojumā nozīmē ercenģeļa Miķeļa vārds.

Ligita Ābolniece