Ainis Dābols: Mikronodokļa režīmus vispareizāk būtu likvidēt

Mikronodokļa režīmi būtu jāatceļ, lai novērstu nevienlīdzīgo situāciju, kad parastajā nodokļu režīmā strādājošie darba ņēmēji maksā lielāku sociālo nodokli. Savukārt veselības aprūpei un sociālās drošības sistēmai papildu finansējumu varētu meklēt, nedaudz palielinot kopējo nodokļu slogu no iekšzemes kopprodukta, piemēram, paaugstinot akcīzi cigaretēm un alkoholam.

Finanšu ministrija sadarbības partneriem ir prezentējusi priekšlikumus un idejas izmaiņām kopējā nodokļu sistēmā, tostarp par mikrouzņēmumu nodokli. Vēlos atgādināt, ka mikronodoklis tika ieviests krīzes situācijā kā atbalsts mazajiem uzņēmējiem, ar vienkāršiem uzskaites un maksāšanas nosacījumiem. Tas laiks ir pagājis, šie režīmi rada nevienlīdzīgu situāciju starp nodokļu maksātājiem, piedevām tiek izmantoti shēmošanā. Tagad ir Covid-19 krīze, bet būtībā mikronodokļa režīmu laiks ir pagājis un vispareizāk būtu šos režīmus pilnībā likvidēt.

Politika gan ir kompromisu māksla, tāpēc nav pārliecības, ka šāds konsenss tiks panākts. Savukārt, ja skatāmies uz alternatīvām, kas situāciju uzlabotu, tad Veselības ministrijas priekšlikums ieviest solidāru līdzdalību veselības aprūpē ir solis uz kompromisu. Ideja nav jauna, bet piedāvājums noteikt, ka 1% veselības nodoklis tiks attiecināts ne vien uz vispārējā nodokļu režīmā, bet arī uz mikronodokļa režīmos strādājošajiem, ir saprātīgs risinājums. Un tas noteikti ir avots, kur varētu rast papildu finanšu “piešprici” veselības nozarei.

Manā kā nodokļu praktiķa vērtējumā ideālais scenārijs būtu vispār atcelt mikronodokļa režīmus un visiem pārreģistrēties kā SIA. Būtu vienkārši jāpasaka – jūs vairs neesat nekādi mazie, esat normāli uzņēmumi un tā arī strādājiet! Ja valsts vēlas atbalstīt jaunos uzņēmumus, var apsvērt stārtapu nodokļa ieviešanu, bet atbalstam jaunuzņēmumiem drīzāk vajadzētu būt citā formā, nevis īpašā nodokļu režīmā. Un vēl viens aspekts, ko arī politiķiem der paturēt prātā, lemjot par nodokļu izmaiņām, – darbinieki, kas piekrituši šādiem nosacījumiem, savā ziņā paši ir līdzatbildīgi, ka nonākuši sociāli neaizsargātā stāvoklī.

Nodokļu slogs no IKP jāpalielina

Ne vien ar mikrouzņēmumu nodokli, bet arī nodokļu slogu no iekšzemes kopprodukta (IKP) esam unikāli Eiropā, un ne labākajā šī vārda nozīmē. Šobrīd nodokļu slogs no IKP Latvijā ir viens no zemākajiem ES – nedaudz virs 31%, un priekšlikumos par izmaiņām kopējā nodokļu sistēmā vairāk izskan idejas nodokļus pazemināt, taču tad arī kopbudžeta ieņēmumi saruktu. Tā vietā nodokļu slogu varētu sabalansēt, palielinot to līdz politiķu solītajiem 33%.

Piemēram, varētu paaugstināt akcīzes nodokli alkoholiskajiem dzērieniem un cigaretēm. Ja kortelītis maksātu divas trīs reizes dārgāk, tad, iespējams, būtu pilsoņi, kas to katru vakaru nepirktu. Lielāka akcīze alkoholam uzreiz nenozīmē grādīgo dzērienu patēriņa samazināšanos. Uz šiem nodokļiem tāpat kā akcīzi saldinātajiem bezalkoholiskajiem dzērieniem ir jāskatās plašākā kontekstā – ja sabiedrībā nav pārliecības, ka cukurs jālieto mazāk, tad nodokļu celšana vien sabiedrības uzvedību nemainīs.

Zaļajā domāšanā – starta pozīcijās

Līdzīgi ir ar zaļajiem nodokļiem – arī tie nav tikai nodokļi, bet vairāk dzīvesveids un domāšana par ilgtspējīgu planētu. Vides piesārņojumam, atkritumu, īpaši plastmasas, nepietiekamai pārstrādei draud lielāki nodokļi – tā ir visas Eiropas stratēģija. Ja nešķirošu atkritumus, man būs jāmaksā vairāk. Sabiedrība ir jāradina pie šīs sistēmas, jo zaļās domāšanas un zaļo nodokļu ziņā Latvija vēl ir sākuma stadijā.

Pirms Covid-19 pandēmijas uzliesmojuma biju Prāgā, kur tirdziņā iegādājos karsto dzērienu. Čehija ir tikusi daudz tālāk, jo, aiznesot atpakaļ tukšo iepakojumu, saņēmu atpakaļ daļu naudas. Viņi rūpējas par dabu, par resursu vairākkārtēju izmantošanu, sistēma strādā. Mums Latvijā uz to ir jāiet, piemēram, beidzot jāievieš depozīta sistēma. Un arī nodokļi būs jāpielāgo, rūpējoties par ilgtspēju.

Obligātā veselības apdrošināšana nozarei varētu palīdzēt

Kopējā nodokļu sloga no IKP palielināšana par pusotru diviem procentiem būtu iespēja papildināt Valsts kasi, rast papildu budžetu arī veselības aprūpei. Vienlaikus, nezinot, kā praktiski tas izpaustos, kuri nodokļi mainītos, šim scenārijam ir virtuāla stāsta pieskaņa. Manuprāt, uz veselības aprūpes finansējumu būtu jāskatās no sociālā nodrošinājuma groza aspekta – kas ir tas optimālais minimums, kas iedzīvotājiem nepieciešams slimības gadījumā, un kā šo grozu piepildīt, kādas maksas piemērot.

Ar kopbudžeta ieņēmumiem nepietiks, lai izpildītu visas veselības aprūpes vajadzības un veselības pakalpojumu saņēmējs sajustu pozitīvas izmaiņas. Ideja, pie kuras izvērtēšanas varētu atgriezties, lai gan tā arī nav jauna, ir apsvērt obligātās veselības apdrošināšanas ieviešanu. Tas varētu palīdzēt nodrošināt veselības aprūpes sistēmas optimālu darbību, jo cilvēki zinātu, par ko maksā, un uz savas ādas sajustu veselības pakalpojumu pieejamību. Bet veselības sistēmā vēl ir jāveic reformas, kas vajadzīgas augstākai efektivitātei. Ja pirksim dārgas diagnostikas iekārtas veselības aprūpes centriem reģionos, kur ir viens pacients, tas būs, kā bērt naudu mucā ar cauru dibenu.

Ir pienācis laiks sakārtot nodokļu sistēmu tā, lai visiem nodokļu maksātājiem būtu līdzvērtīgs sociālā nodrošinājuma grozs. Ir tikai normāli, ka, dibinot uzņēmumu, tev ir plāns, kā nopelnīt, un arī plāns, kā nomaksāt nodokļus. Un šādam plānam jābūt neatkarīgi no tā, cik liels vai mazs ir uzņēmums. Baidos, ka, saglabājot mikrouzņēmumu nodokli, mēs iekāpsim no viena grāvja otrā.

Ainis Dābols, Latvijas Nodokļu konsultantu asociācijas valdes loceklis