Zane Driņķe: Nacionālās biznesa īpatnības

Pērnā gada beigās Latvijā bija reģistrēti 203 853 uzņēmumi.[1] Ja paraugāmies uz tirgus sektora ekonomiski aktīvo uzņēmumu sadalījumu pēc nodarbināto skaita, tad redzams, ka vairākus gadus pēc kārtas dominē mikrouzņēmumi (aptuveni 78%), tiem seko mazie un vidējie uzņēmumi (MVU) (aptuveni 21%), bet lielie uzņēmumi ar darbinieku skaitu virs 250 sastāda tikai nepilnu 1%. Vēsturiski mikrouzņēmuma modelis tika plānots kā pagaidu risinājums krīzes pārvarēšanai, taču šobrīd tas stabili iekarojis lielāko tirgus pīrāga daļu. Šāda forma ir labs sākums, taču tie nekādā gadījumā nav griesti, jo pastāv virkne instrumentu, kā mikro vai mazajam izaugt un paplašināties, stāsta Biznesa augstskolas Turība Uzņēmējdarbības vadības fakultātes dekāne, uzņēmēja Zane Driņķe.

Orientējoties tikai uz vietējo patērētāju, panākt būtisku izaugsmi ir ļoti grūti

Mikrouzņēmums vai MVU ir mūsu tirgus īpatnība. Ikviens, kurš vēlas spert pirmos soļus biznesā, var sākt ar mikro, kas, kā liecina statistika, arī aktīvi tiek izmantots. Lai gan ir vairāki instrumenti uzņēmumu izaugsmei, liela daļa visu ekonomiski aktīvo periodu pavada mikro vai MVU statusā, jo nekur jau nav definēts, cik ilgi tā var darboties, un cik gados būtu normāli sasniegt zināmu izaugsmi. Ņemot vērā, ka Latvijas tirgus ir salīdzinoši neliels, uzdrošinos apgalvot, ka nemeklējot eksporta ceļus un orientējoties tikai uz vietējo patērētāju, panākt būtisku izaugsmi ir ļoti grūti, lai neteiktu – neiespējami. Pirktspējīgā sabiedrības daļa samazinās, tāpēc tāda ir jāmeklē kaut kur citur. Nišas produktiem vietējā tirgū nav izaugsmes.

Vidējais uzņēmējs Latvijā ir cilvēks – orķestris

Mūsu nacionālā īpatnība vērojama ne tikai uzņēmumu lielumos, bet arī faktā, ka vidējais uzņēmējs Latvijā ir cilvēks – orķestris. Nelielais darbinieku skaits nosaka arī resursu un funkciju sadalījumu uzņēmuma iekšienē. Uzņēmuma vadītājs nereti ir arī atbildīgs par mārketingu un reklāmu, personāla vadību, jaunu klientu piesaisti un tirgus izpēti. Šī Latvijas biznesa vides nacionālā īpatnība veido arī izglītības saturu. Mazo un mikrouzņēmumu vadītājiem nepieciešamas pamatzināšanas dažādās jomās. Nenoliedzami, var mācīties no savas pieredzes un kļūdām, bet šāda veida “mācības” var būt arī ļoti smagas. Profesionālā izglītība sniedz potenciālu un ticību saviem spēkiem, lai uzņēmējs kļūtu veiksmīgs un augtu. Tā sagatavo starptautiskajam tirgum, taču, lai izkāptu no komforta zonas, ir jānotic saviem spēkiem. Un tas jau ir domāšanas, ne vairs izglītības jautājums.

MVU priekšrocības

Bez izkāpšanas no komforta zonas lielākoties nav iespējama tālāka attīstība – mūsu tirgus vienkārši ir pārāk mazs. Lielākos uzņēmumos ar sarežģītu struktūru inovācijas un izaugsmi var nokaut birokrātija, dažādi ārējie ierobežojumi un dažādu līmeņu darbinieku motivācijas trūkums darīt ko vairāk, nekā noteikts darba aprakstā. Tieši šeit slēpjas mazo un vidējo uzņēmumu priekšrocība. Vieglāka manevrēšana, ātrāks lēmumu pieņemšanas process, iespēja pārorientēties uz citu tirgu u.tml. Taču visi šie aspekti lielākā mērā ir atkarīgi no paša uzņēmēja uzdrīkstēšanās.

Visu prast, bet ne darīt

Gribētu gan uzsvērt, ka nevajadzētu jaukt uzdrīkstēšanos un uzņēmību ar visu lietu darīšanu pašam. Uzņēmējam, kas vada mazo vai vidējo biznesu, ir nepieciešamas plašas zināšanas dažādās jomās, bet tas nenozīmē, ka viss arī ir jādara pašam. Ir virkne procesu, kurus labāk uzticēt ārpakalpojumu sniedzējiem, vismaz posmā, kamēr pašā uzņēmumā nav atbilstoša darbinieka vai nodaļas. Lai gan ir saprotams, ka sākumā ikviena uzņēmuma galvenais mērķis ir izdzīvot, tomēr nedrīkst ekonomēt uz mārketinga rēķina. Arī veidot to pašam ne vienmēr ir laba ideja, jo tad var gadīties, ka patērētie resursi ir krietni lielāki, nekā ieguvums. Mārketings nozīmē jaunu tirgu apgūšanu un tas, savukārt, noved pie paplašināšanās.

Loģiski, ka posmā, kad uzņēmums mēģina izdzīvot un nostabilizēties, negribas ieguldīt papildus līdzekļus mārketingā, patiesībā tieši pretēji – rodas vēlme samazināt izdevumus, bet es ieteiktu pārkāpt tam pāri un darīt pretējo. Iziet no komforta zonas un izdzīvošanas vietā meklēt veidus, kā augt. Pretējā gadījumā uzņēmējs riskē iekļūt apburtā lokā – esot cilvēkam – orķestrim un cenšoties paveikt visu, neatliks resursi, lai strādātu pie izaugsmes.

Autore: Biznesa augstskolas Turība Uzņēmējdarbības vadības fakultātes dekāne, uzņēmēja Zane Driņķe

[1] Uzņēmumu reģistra dati