Eksperte: medijos sliktas ziņas ir labas ziņas

Sižeti, kuros tendenciozi tiek atspoguļots kāds notikums vai persona, melnā PR pasūtījumi, negatīvās ziņas – šīs lietas salīdzinoši bieži sastopamas Latvijas žurnālistikas praksē. Tas viss tiek darīts augstāku reitingu nodrošināšanai, taču ar šādu satura kvalitāti mediji vienlaikus arī atgrūž lietotājus, tā uzskata mediju eksperte, Biznesa augstskolas Turība docētāja Renāte Cāne.

Latvijā skarba mediju cīņa par izdzīvošanu

Nomelnošanas gadījumi medijos diemžēl nav retums, taču visi šie gadījumi ir jāuzlūko no diviem aspektiem – pirmkārt, ir jāsaprot, ka medijos, un ne tikai Latvijā, slikta ziņa ir laba ziņa. Sliktās ziņas sabiedrību interesē vairāk, bet lielāka sabiedrības interese nozīmē lielākus reitingus. Redakciju vadītāji ir ieinteresēti skaitliski lielākas auditorijas piesaistē, līdz ar to zināma skandalozitāte vai dzeltenums pat tiek veicināts reitingu vārdā.

Cīņa par reitingiem ir mediju izdzīvošanas maize, turklāt tā ir ar visiem medijiem – gan komerciālajiem, gan sabiedriskajiem. Komerciālo mediju pastāvēšana bez reklāmas ieņēmumiem vispār nav iedomājama. Reklāmas daudzums konkrētajā medijā ir tieši piesaistīts reitingiem. Šī tendence – darīt visu reitingu vārdā – tikai pieaug, turklāt mazā valstī, kāda ir Latvija, mediju cīņa par izdzīvošanu ir vēl skarbāka.

Melnā PR spēks

Otrs aspekts, kas arī veicina nomelnošanu un neobjektīvu ziņu atspoguļošanu medijos, ir bezgala interesants no pētniecības viedokļa, taču amorāls žurnālistikas standartu skatījumā – tās ir t.s. melnā PR kampaņas, proti, speciāli iniciētas aktivitātes ar mērķi sagraut kādas personas vai uzņēmuma reputāciju, par ieroci izmantojot medijus. Aģentūras Latvijā pieņem un īsteno šādus pasūtījumus, protams, atklāti par to gan neviens nerunā. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir pret advokātu Induli Balmaku vērstā masīvā kampaņa, kuras formālais iemesls bija suņa gaļas zupas ēšana Korejā. Šī melnā PR kampaņa bija radīta, lai nomelnotu advokātu saistībā ar plaši izskanējušo “Peltes īpašumu” lietu, kurā iesaistīts maksātnespēja procesa administrators Māris Sprūds.

Ne tikai šajā, bet gandrīz visos nomelnošanas gadījumos aiz procesa stāv kāds iemesls – kāda konkurenta intereses, kāds liels iepirkums, pēc kura izsludināšanas pēkšņi parādās daudz negatīvas informācijas par kādu no pretendentiem u.tml. Sliktākais ir tas, ka parastais mediju lietotājs nekad īsti nevar zināt, vai attiecīgā publikācija ir kāda pasūtījums nodarīt kaitējumu personas vai uzņēmuma reputācijai, vai pašu mediju iniciēta kādas problēmas aktualizēšanas aktivitāte.

Vai mediju lietotājam jāzina, kas viņam pienākas?

Mediju lietotājs ne vienmēr zina vai aizdomājas par to, ka viņam pienākas objektivitāte, kuru nodrošina visu iesaistīto pušu viedoklis un bezkaislīga faktu interpretācija. Žurnālistiem studijās gan māca uzklausīt visus viedokļus, taču ne visi, kas strādā Latvijas medijos, ir studējuši žurnālistiku vai precīzi pārzina labas žurnālistikas principus. Vēl viens aspekts, kas jāņem vērā, nereti žurnālistiem vienkārši ir interesantāk veidot tendenciozu ziņu, jo tā piesaistīs lielāku skatītāju vai lasītāju interesi.

Taču mediju lietotājiem nav jābūt žurnālistikas profesionāļiem. Tā ir žurnālistu, redakciju un mediju atbildība veidot kvalitatīvu un žurnālistikas standartiem atbilstošu produktu. Jo arī žurnālistika ir produkts. Līdzīgi kā ēdot maizi, mums galvenokārt ir svarīgi, lai tā ir garšīga, droša un veselīga, taču tāpēc mums nav jābūt maizniekiem. Taču, ja gadījumā ar pārtiku mēs kļūstam izglītotāki un pētām, kas ir produkta sastāvā, kas ir ražotājs u.tml., tad žurnālistikas izglītošanās process diemžēl ir daudz lēnāks.

Jaunieši atsakās no klasiskajiem medijiem

Ilgstoši patērējot ne sevišķi kvalitatīvus žurnālistikas produktus, daļai sabiedrības ir sākusies pretreakcija, un auditorija iziet no t.s. klasisko mediju vides. Protams, tam ir arī citi iemesli – piemēram, lielākais klasisko mediju konkurents mūsdienās ir sociālie mediji, kas kļuvuši ne tikai par personīgās saziņas veidu, bet arī par operatīvu jaunāko ziņu kanālu. Turklāt sociālie mediji kā ziņu avots ir pieejami neierobežoti – 24/7 un praktiski jebkurā vietā. Kad savās lekcijās jautāju studentiem, kuri no viņiem skatās ziņas TV, klausās radio, seko interneta portāliem vai lasa presi, tiek paceltas tikai dažas rokas, un reizēm pat neviena. Studenti skaidro, ka atsakās no tradicionālajiem žurnālistikas produktiem, jo ziņās atspoguļo tikai negatīvo, ka trūkst objektivitātes u.tml. Tas atgrūž jauniešus, un viņiem neko nevar pārmest. Tas ir akmens nevis jauniešu dārziņā, ka viņi, lūk, nelasa avīzes vai neskatās ziņas, bet gan žurnālistikas lauciņā.

Dzenoties pēc reitingiem, mediji paši atgrūž potenciālos lietotājus; lai piesaistītu jaunus, veido vēl tendenciozākus materiālus, tādejādi veidojot apburto loku. Nenoliedzami, senioriem joprojām saglabājas paradums lietot klasiskos medijus, taču arī te veidojas bīstamība – pasniedzot neobjektīvu informāciju auditorijai, kura var neuztvert tendenciozitāti, parādās manipulācijas iespējas, un sekas var būt ļoti bēdīgas.

Atgriežoties pie reputācijas kaitējumiem, jāmin, ka ir gadījumi, kad nomelnošanā cietušais iestājas par savām tiesībām, bet ne visi to spēj. Ja gadījumā ar jau pieminēto advokātu tika celta prasība tiesā, tad ir virkne citu gadījumu, kad nomelnošanā cietušie zaudē amatu, karjeru, vai pat seko daudz smagākas sekas.

Medijiem ir liels spēks, ne velti ir teiciens, ka ar avīzi var nosist gan mušu, gan politiķi. Ja mediju tendenci dzīties pēc reitingiem nevaram izmainīt, tad paši varam kļūt apdomīgāki un izglītotāki, vairāk izvērtēt, vai informācija, kas mums tiek piedāvāta, ir patiesa un objektīva.

Renāte Cāne