Viktorija Maksimmova, mentore no “Vegānu akadēmijas”

Ginta: Kā un kāpēc Tu kļuvi par vegāni?

Viktorija: Tas bija pirms 5 gadiem, kad es sapratu, ka man ir nepatīkami ēst gaļu. Man tas fiziski izraisīja pat sāpes un sliktu pašsajūtu. Toreiz tuvojās vasara un  bija vēlme attīrīties, ēst vairāk zaļumus. Studējot ķīmiju, es ieinteresējos arī par ēdiena sastāvu. Vispirms sāku izvairīties no ķīmiskām vielā, krāsvielām un palīgvielām, kas cilvēkam nav vajadzīgas. Sākumā man doma bija, ka pamēģināšu uz kādu laiku tikai.

Ginta: Atteikties tikai no gaļas produktiem uzturā?

Viktorija: Biju visēdāja un uzreiz pārgāju uz vegānismu. Man palīdzēja draugs, viens otru atbalstot, uzsākām vegānisku dzīves veidu. Vēlāk parādījās arī ētiskie aspekti vegānismam.

Ginta: Tava ģimene un draugi – vai viņi atbalstīja, vai, gluži pretēji, uzskatīja, ka Tu dari kaut ko neprātīgu?

Viktorija: Protams, bija tādi cilvēki, kas šausminājās un teica, ka viņi tā nevarētu, vai, ka tas ir slikti. Bet cilvēkiem es māku pamatot savu izvēli un pastāvēt par savu lēmumu. Man nebija jāstrīdas un jācīnās par to, ko es esmu izvēlējusies.

Ginta: Vai Tu centies viņus pārliecināt pievienoties vai stāstīt par jauno dzīves veidu?

Viktorija: Man ir svarīgi pastāstīt, kā es jūtos un padalīties ar informāciju, kas man ir pieejama. Pastāstu to no bioloģijas skatu punkta, kā arī no ķīmijas, kā tas ietekmē gan apkārtējo vidu, gan mūsu organismu. Man ļoti nepatīk, ja cilvēkam liek kaut ko darīt. Es cienu katra izvēli, ja viņš nevar atteikties no gaļas, tad tā ir šī cilvēka izvēle. Es varu būt tikai kā piemērs rīkoties savādāk. Es daudzus draugus ta kā izaicinu – “pamēģini!”.

Ginta: Vai kāds ir arī piekritis tavam izaicinājumam?

Viktorija: Ir daudzi, kas teikuši, ka gribētu. Bet, piemēram, darba dēļ nevar to līdz galam  īstenot. Citi pieraduši un viņiem ir grūtāk varbūt atteikties.

Ginta: Pastāstīt, kā Tu nokļuvi “Vegānu akadēmijā”?

Viktorija: Tas bija pirms gada, kad mēs ar draudzeni nokļuvām “Marijas vegānu komūnā”. Tur es iepazinu arī pārējos vegānus, kuri man pastāstīja par iespēju palīdzēt citiem cilvēkiem.

Ginta: Kā darbojas šī mentoru programma?

Viktorija: Mērķis ir popularizēt vegānismu, palīdzēt cilvēkiem izprast to pareizo veidu un patiesību par vegānismu, nevis tos nomelnojumus vai mītus. Mēs cilvēkiem pastāstam savu pieredzi, nevis to, kas ir rakstīts grāmatās.

Ginta: Kāpēc dažreiz sabiedrība ir negatīvi noskaņota pret vegāniem?

Viktorija: Cilvēki baidās no pārmaiņām, no kaut kā jauna. Tā vienmēr ir bijis. Viņi ir pieraduši, ka viss ir zināms, pārbaudīts un viņi neko citu nemēģina. Toties jaunieši mūsdienās ir tādi, kas ir atklāti jaunām lietām.

Ginta: Kas ir tie lielākie meli vai stereotipi par vegānismu un vegāniem, ar kuriem Tev ir nācies saskarties?

Viktorija: Plašākais jautajums ir – “kur Tu uzņem dzelzi un proteīnus?”. Studējot ķīmiju un izpētot produktu sastāvu, es zinu, ka viss ir visur, tikai attiecīgajās proporcijās.

Ginta: Kā vegānam ir ieturēt maltīti ārpus mājām?

Viktorija: Veģetārs ēdiens jau pieejams daudzās vietās. Toties vegāniski ēdieni ir ļoti reti ēdienkartē.  Tad vienkārši ir jāprasa, lai izņem ārā piena produktus. No savas pieredzes varu ieteikt, piemēram, “Tims Mints” – lieliska vieta, kur nav īpaši dārgi. Tu pasaki – “es gribu to, bet es neēdu šito” un viņi izdomās, ko uztaisīt, no tā, kas viņiem ir pieejams.

Ginta: Jāiet uz kafejnīcu un pašam jāeksperimentē!

Viktorija: Ir jāmāk izvēlēties tonis, atslēgas vārdi, kā pateikt, nevis vienkārši pieprasīt. Sarunāt var visu, cilvēkiem ir tikai jākomunicē ar pasauli.

Ginta: Cik viegli Latvijas sabiedrība ir gatava pieņemt citādo?

Viktorija: Viņi diezgan būtiski dalās. Ir tādi, kas pieņem. Arī pamēģina un viņiem patīk. Es zinu tādus cilvēkus, kas noteikti nekļūs par vegāniem, bet viņiem patīk vegānu ēdieni.  Un, protams, ir tādi cilvēki, kas ir kategoriski pret, viņi uzskata, ka bez gaļas nevar pasportot. Tas ir vēl viens mīts par vegānisku dzīves veidu. Enerģija jau ir ogļhidrātos, kas ir dārzeņos.

Ginta: Vai par vegānismu un veģitārismu pietiekami tiek izglītota sabiedrība, piemēram, skolēni?

Viktorija: Tas ir gandrīz vai noslēpts no sabiedrības, jo netiek runāts par tādām lietām. Skolās netiek stāstīts vai pieminēts, ka pastāv arī šādi dzīves veidi.

Ginta: “Vegānu akadēmija” rīko “vegānu vakariņas”, šis pasākums varētu būt labs sākums, lai Tu varētu paskatīties, kā gatavot vegānisku ēdienu un pasmelties idejas receptēm?

Viktorija: Tie cilvēki, kas atnāk par pavāriem, ne tikai pastāsta, ko viņi gatavo uz doto brīdi, bet dalās arī ar informāciju par citu ēdienu gatavošanas trikiem, piemēram – ko kur labāk nopirkt, kas ar ko labāk garšo.

G: Principā vegānu vakariņās var ierasties ikviens, arī tie, kas joprojām ir visēdāji?

Viktorija: Vakariņas notiek brīvā formātā, viņas, protams, ir vairāk domāts tiem cilvēkiem, kas grib pavadīt labi laiku ar jaukiem cilvēkiem, pie reizes – pagaršot un izmēģinot vegānisku ēdienu. Vai tiešām tie, kuri grib iemācīties kaut ko pagatavot. Galvenais būt atvērtam, nenākt ar negatīvu attieksmi. Visi cilvēki, kas ir bijuši, devušies projām laimīgi un apmierināti. 

Teksts: Ginta Ozoliņa, foto: multinews.lv